Mobisti un buliji
Sākšu ar to, ka vismaz 90% no nabaga cietušajiem, kas čīkst, ka ir nomoboti, ir saskārušies tikai un vienīgi ar ziediņiem. "Ā, uz mani nepareizi paskatījās, es esmu upuris", "Ai, mani nolamāja par sliktu darbu (kaut gan to tiešām veicu slikti), viss pizģets, jādzer antidepresanti un jāapmeklē psihologs", "Skolā man uzšāva pa muti, tagad es situ sievu" .... un tamlīdzīgi.

Es uzskatu, ka, kamēr cilvēks tiek galā ar mobingu, tā ir normāla parādība sabiedrībā. Nē, protams, ka es negribētu, ka kādam būtu jāiziet cauri visam tam vājprātam, ko esmu piedzīvojis/pielietojis, jo daļa no tā visa, skatoties no mūsdienu skatu punkta, robežojas ar smagu vai vidēju kriminālatbildību. Tas, ko es gribu pateikt - risinājumu meklēšana un atrašana ir tas, kas veido cilvēku!

Ja ir baigā interese, varu kādreiz padalīties ar savu pieredzi. Esmu gājis cauri skarbam Purvciema pagalmam, vienai no psihopātiskākajām skolām, armijas sporta klubam, dažām darba vietām ar vājprātīgiem vadītājiem/kolēģiem. Izdzīvoju. Īsti normāls neesmu, bet neesmu arī tas sliktākais variants.