Dzeja
Ar dzeju ir tā, ka Vigulīti nedrīkstu daudz lasīt, jo viņš ļoti ietekmē. Neviļus gribas rakstīt kā viņš, bet, protams, es nevaru rakstīt kā viņš, un nevaru arī vairs kā es. Lai to dabūtu nost, es paņēmu pavisam cita veida dzeju, Saliņu un Taunu. Agrāk man patika tikai Tauns. Saliņu es kaut kā īpaši neievēroju, lai gan zināju, ka viņš ir labs un ka Kārlim ļoti patīk Saliņš. Bet tagad pirms kāda laika es veikaliņā Otrā elpa, kad meklēju Aliksāru (kurš tur esot bijis par 50 santīmiem, bet vairs nebija, vai arī es nevarēju atrast), uzdūros Saliņa šeit iznākušajai izlasei, nopirku un man viņš likās brīnišķīgs, varbūt pat labāks par Taunu. Lai gan nē, arī Tauns joprojām ir brīnišķīgs. Es kad viņus lasu, es it kā redzu augusta pēcpusdienu Manhetenā sešdesmitajos, vai varbūt tādu noskaņu kā grupas Beirut klipiņā Sunday smile, kurš ir filmēts Bruklinā 2007. gada septembrī, bet ko gan es zinu par tādām dienām.
Es pati jau labu laiku mēģinu uzrakstīt dzejoli par doktora desu, bet kaut kā īsti nesanāk. Varbūt Tauns ar Saliņu palīdzēs.