Kapēc es vairs nemāku rakstīt kā agrāk - tik brīvi, tik patiesi, tik... kaili. Pilnīgi visu sevi es spēju izlikt vārdos. Tagad es pat ar tuvākajiem cilvēkiem nedalos visos iespaidos un emocijās, vienkārši nedalos un viss. Iespējams tapēc, ka man ir radušās aizdomas, ka visiem ir vienalga. Varbūt tapēc, ka es domāju ka manas "iekšas" nav viņu vērtas vai ka viņi nav manu "iekšu" vērti. Diezvai.
Man vienkārši ir bail runāt skaļi. Es varu klusām pie sevis pārdomāt, bet vajag taču visu izlikt kā uz zelta paplātes ne !?
Kaut gan ne tikai tur ir tā vaina. Vaina ir arī tajā, ka es esmu kļuvis tukšāks - nav vairs man emociju eksaltētu, nav notikumu pavērsienu negaidītu, nav nekā. Viss rit lēni un mierīgi un mana morāle klusē. Mans ķermenis ir apmierināts un lēnām uzbarojas un gars... dvēsele pārcieš vientulību. Es jūtos vientuļš tapēc, ka daļēji gribu tāds justies. Man atkal vajag brīvdienas no visa.

upd.aaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaadidaboutsex

upd2. ...again