12 stundas miega no desmitiem līdz desmitiem rītā. apmācies un smidzina. mana vārda diena Anglijā lietaina un pelēka. par maniem
īpašajiem svētkiem pirmā atceras mamma,kura man zvana septiņos no rīta. un kaudze vēstuļu draugu portālā visas dienas garumā. patīkami tomēr. vakarā skaips vispirms ar tēti-ligitu-viņas mammu kaut kur fonā-un brālīti meinardu arīdzen (viņam,kā izrādās,vārda diena esot 30.septembrī - nezināju,goda vārds!).

pusdienlaikā (paldies Dievam,nenokavēju,bet knapi paspēju) otrā lekcija priekšmetā Collaborative Performance Project,bet pirmā pie Deivida,no kura nemitīgās joku plūsmas uzķeru labi ja vienu ceturto daļu. sarunvaloda un mazās valodas nianses. britu humoriņš. cik žēl,ka nesaprotu. bet vienu joku gan sapratu pavisam skaidri - par to,ka mūzikas fakultātē nemācās neglīti cilvēki. tādus vienkārši nepieņem. tāpēc studenti tiek aicināti uz intervijām. apmēram tādā garā. runa iesākās par to,cik mēs visi skaisti,gudri,inteliģenti,apdāvināti.

mūs sadalīja grupiņās pa pieci/seši,un ar šiem visnotaļ interesantajiem jauniešiem man kopā būs jāveido piecu mīnušu gara performance semestra beigās. pastāstītu vēl sīkāk,jo tas viss ir ārkārtīgi interesanti,taču jāpagūst pateikt vēl šis tas šovakar.

liekas,es vienīgā zināju,ka akords,ko Deivids nospēlēja uz klavierēm bija C Major Chord,jo,kad viņš prasīja,vai kāds zin,kas tas ir,neviens neatbildēja. es domās pateicu tieši to,ko viņš pēc piecām klusuma sekundēm. atkal neizcēlos.

tuvāko dienu laikā (rīt vai parīt) man ir jāuzraksta savs pirmais īstais (neīstie tika rakstīti latviešu valodas stundu ietvaros) CV mūžā,turklāt ne jau dzimtajā valodā. sešas mārciņas stundā. tā tomēr ir nauda! vai vispār būtu prāta darbs laist garām IESPĒJU nopelnīt? I don't think so. tas nebūs darbs mūzikas sfērā,tas nekādi neattīstīs manu radošo garu,tas neveicinās noderīgu kontaktu veidošanu,taču... ar kaut ko ir jāsāk.

mana izvēle Atonement Kingstonas 14 zāļu kinoteātrī Odeon bija visnotaļ brīnumaina un likumsakarīga,kā vēlāk vakara gaitā izrādījās. Kēra Naitlija un pēc filmas veidotās grāmatas plakāti Waterstone un citos grāmatu veikalos,un filmas mājaslapā pirmīt redzētais klipiņš,kur saplīst vāze un Sesīlija ielec ūdenī pēc vāzes gabaliņa,un Robijs ir turpat blakus. Izvēle sēdēt Premier sēdvietā,kas maksā mārciņu dārgāk,un kopā (uzrādot student id card) samaksāju 7 poundus par biļeti,un pēc tam 6 poundus par vidējo saldā popkorna tūtu un vidējo pepsi kōlu (ai,cik neveselīgi,un turpmāko vakaru savu pirkumu ļoti nožēloju,tomēr piespiežu sevi un apēdu līdz galam (jau esot savā istabiņā),jo nauda tika izdota).

pirmais iespaids par 13.zāli ir... astonishing! ekrāns ar priekškaru,kas,šķiet,ne vienmēr,bet šovakar izgaismots violets,un violetas gaismu figūras uz abām malējām sienām,un klasiskā mūzika,kas uzbur aristokrātisko anglijas 20.gadsimta sākuma gaisotni. tā mehāniskā žžžž skaņa,kad atveras priekškars,ir tik retro,ka liek sajusties pavisam izredzētai,turklāt vēl savā Premier sēdvietā tieši pa vidu. premier sēdvietas sākas aiz tāda kā aizslietņa. starp to un pirmajā četrām/piecām rindām ir eja,un starp pirmajām rindām pa vidu arī. tā šiki izskatās. gribēju nobildēt,taču,kad vilku ārā fotoaparātu,priekškars jau vērās vaļā. bez tā - nekādi.

filma bija bezgala skumja. īpaši nebeigums. kamols kaklā un teju vai asaras. pati filma vispār pēc būtības bija viscaur Skumja. protams,strūklakas faktors,meitenīte,kas redz to,ko viņai nevajadzētu redzēt,kas izmaina viņu visu dzīves uz visiem laikiem - tas viss man atgādināja manā rīgas istabas plauktā neizlasīto,bet vien pāris lappuses iesākto grāmatu 'Piedošana'. atceros,kā to izvēlējos Jāņa Rozes grāmatnīcas plauktā pēc izlasītā atstāstījuma uz grāmatas muguriņas pirms kādiem diviem,trim gadiem. likās,ka varētu patikt. taču nesaņēmos izlasīt. vien atceros,ka refused (jā,Pauliņ,Tu) man reiz teica,ka tā esot ļoti laba grāmata. Tev ļoti patika,vai ne tā?

vēl pirms pāris stundām nezināju,ko nozīmē Atonement un neapjautu,ka neizlasītā grāmata manā plauktā,ko ar tādu interesi iesāku lasīt,un atceros,kā personificēju sevi jau grāmatas sākumā ar to 13 gadus veco meiteni,jo viņa,redz,arī rakstīja (tas nekas,ka lugas),ir par pamatu filmai,ko šovakar sev uzdāvināju. jo citas dāvanas man šogad vārda dienā nebija,kā šī skumjā filma. grāmatas biezums vai citu grāmatu klātbūtne darīja savu. un tā bija lemts notikt. jo tieši tagad man ārprātīgi gribas izlasīt grāmatu! gribas,lai mamma atsūta manējo (droši vien apputējušo) vai jāatrod oriģinālversija bibliotēkā.



bet vakardiena bija Londonas diena! ar Sedu satikāmies Kingston Railway station,un devāmies sākumā uz British Museum,tad National Gallery,kur man vajadzēja -must see- Valazques gleznas,vispirms apmeklējot iespaidīgo graujošo (par tās saturu iekšpusē) gareno būvi,kas veidota kā protests sex traffic. nekad neizmirsīšu to istabu,kurai mums bija jāiziet cauri. istabas prototips,kādā ir spiestas uzturēties tās nabaga meitenes...un tā smaka,ak kungs. neko tik briesmīgu es savā mūžā nebiju redzējusi! šausmīīgi un pretīgi......
Seda aizveda mani uz Kentucky Fried Chicken,kur paēdām ļoti garšīgas pusdienas. viņai bija jādodas mājās,taču es vēl negribēju doties prom. paliku VIENA Londonā. staigāju apkārt,biju China Town,ieklīdu kādā dizaineru veikalā,kurā ir milzīgas atlaides,tāpēc,ka veikalu slēdz ciet. nenoturējos,un nopirku tur sarkanu jaciņu ar interesantām (nekur agrāk neredzētām) piedurknēm pa 15 mārciņām! beigās nonācu līdz Green Park,un sajūsminājos par tiem krēsliem,kas rotā zālienu. biju redzējusi bildes,un beidzot arī pati esmu šī fakta aculieciniece. apsēdos,paliku tur kādas 15 minūtes,līdz pienāca klāt viens puisis un teica - one pound fifty. izrādās,sēdēšana uz tik ērtajiem krēsliem parkā neesot par brīvu. vienarpus mārciņa divās stundās. vai tā ir visos parkos? jūsmoju par vāverēm! par viņām es jūsmoju vienmēr. viņas ir tik smieklīgmīlīgas! nezināju,ka izejot no parka,nonākšu pie Bekingemas pils. bet jā. lai gan kļuva pavisam pavēsi,tomēr devos nelielā pastaigā arī caur St.James Park. patiesībā,sekoju baznīcas zvanu skaņām,ko attālis dzirdēju jau sēžot Green Park krēslā. kā izrādās,tās nāca no Westminsteras Abatejas. zvani skanēja apmēram stundu no sešiem līdz septiņiem vakarā. vai tā notiek katru vakaru? tāda maģiski burvīga sajūta - sāk krēslot,salst,rudens tikko sācies,nobirušas lapas,un tomēr ne tik daudz (vēl jāpagaida) cik gribētos,divi galvenie Londonas parki ar jau iedegtajām melnajām veclaiku laternām,es savā Londonā viena pati klīstu apkārt,Vestminsteras klostera zvanu skaņu pavadībā. un it kā ar to vēl nebūtu gana,pie gājēju pārējas pie Parlamenta mani pēkšņi uzrunā viens pavecāks angļu vīrs,viscaur tērpies melnā. viņš teica,lai par viņu neraksot,tāpēc neko vairāk neteikšu. un maģija turpinās,tikai pavisam citā līmenī. redzu Londōnu tumsā no augstāka skatupunkta pirms došanās uz Waterloo station. pārrodoties mājās,mani pārņem neizsakāmas galvassāpes. ar pūlēm noģērbjos,aizeju uzvārīt sev tēju,iedzeru Saridon,un dodos gulēt. nezinu,kas īsti pie vainas. Viņš vai manas lēcas.


sestdienā Surbiton Street Market,un vis-manējā-kā žakete pasaulē atkal vienā no Charity veikaliņiem. un burvīīīīga veclaicīgi puķ-rakstaina soma tikai pa 2.50.! ai,es nespēju izteikt,cik sajūsmināta es esmu par to,kādas skaistas lietiņas var atrast tajos mazajos veikaliņos. bet šobrīd izskatās,ka kredītkartes saturs ir pavisam sarucis,tāpēc,pirms nesākšu strādāt un pelnīt pati savu naudu,jāiemācās pateikt -nē-. šodien man jau izdevās. vakar arī.