The Reader (2008, Stīvens Daldrijs)


Lietas kursē

Slavenais nacistiskais porno bez uniformām jaunā erotomāna Stīvena Daldrija izpild\ijumā patiešāk cieš no tā, ka brāļi Vainšteini viņa filmu ļoti sasteidzināja uz oskariem, kā rezultātā šoreiz pamatīgi haltūrē visi, izņemot tikai  Vinsletu. Pirmā daļa vispār par miesaskārīgajām attiecībām starp 16 gadīgu jaunieti un 40 gadīgo Vinsletu ne tas, ka būtu kaut kāds pārcēlums no itāļu kino (bija taču par šo daudz intīmākā Tornatores "Malēna" un vēl šis tas), te vienkārši viss ar cirvi un āmuru ražots: darbība atrodas nepārprotamā ciklā skola-vanna-gulta ar iestarpinātiem mistiskiem un minimāliem literatūras pērļu priekšlasījumiem, pie tam pati Vinsleta maršē pa dzīvokli staltā stolī un bezmaz vai tūlīt sāks mest apkārt zipfailus - pēdējais laiks ietērpties lateksā, paņemt pļotku un uzvilkt mīļotajam modernu ādas uzpurni.

Toties, kad sākas tiesas process un ar to saistītās lietas, atmostas superkinooperators Dīkinss, kurš pirms tam tikai pirmajā minūtē nolidinājās ap vārītu olu, pēc tam tikai konsekventi rādot pakaļas, nu un pats Daldrijs arī, šķiet, ir atradis bezmaz Spīlberga (vai anti-Spīlberga?) cienīgus emociju virtuļus par holokausta un vācu nākamās paaudzes tēmu. Katrā gadījumā kourtrūma drāma viņam ir padevusies vispār teicami (nu, tur pateicoties Vinsletai arī), nopietni redzams, ka pie tā arī filmā ir visvairāk strādāts - un tur arī kasešu sūtīšana uz cietuma kameru, un Vinsletas lēnām neprāta izteiksmi iegūstošās acis, un nebūt ne banālas sajūtas. Fināls laikam ir ļoti labs grāmatai, bet galīgi ne tik labs filmai (pēdējās desmit minūtes tāds diezgan neartikulēts murgs ne par ko). Kaut kā, lūk, viss tā, tomēr filma nav tik draņķīga, kā tika gaidīts.

in 2009 martcore says
treškonteiners! / sēdies, divi / otrreiz nesaņemtos / apm. ņurd.- / afigkino