Laika nevainojamā (un līdz galam ieturētā) tukšslīde. Novembris vienkārši ir tāds kails mēnesis- es mēdzu teikt. Tomēr man ir aizdomas, ka mans ierastais galvas saturs ir pārvācies uz kādu citu dimensiju un atstājis mani te vienu, tukši pārgremojam dienas. Es vairs nesapņoju. Pat autobusā ne. Redzot attālināmies pilsētas ugunis, mani pārņem vienkāršs, parasts atvieglojums par elementāro faktu, ka esmu tikusi ārā no tā zaņķa. Tumšie priežu meži, kas spiežas virsū šosejai, vairs nešķiet drūmi. Vienkārši neatņemami. Mana dzīve kā neatņemamu sastāvdaļu pieliekamais. Viena. Jā, ļoti viena. Es esmu.