Man ir tā, ka pamostos 4 vai 5 visa tāda fight or flight noskaņojumā, bet neceļos augšā, lai nepamodinātu vīru un bērnu. Kaut ko pabakstu internetā, nomierinos, dažreiz aizmiegu, citreiz ne. Pēc tam ceļos pēc 7 galīgi saburzīta un līdz pusdienām nespēju īsti atjēgties. Iepriekšējā Rīgas dzīvē esmu tādos fight or flight stāvokļos arī braukusi uz biroju. Nebija jau tā, ka tām rīta stundām baigais zelts būtu bijis mutē, bet vismaz iemantoju darbaholiķes slavu un atzinību no līdzīgiem psihopātiem. Bet tas bija vēl bezbērnu dzīvē, kad neviens nebija jānogādā dārziņā.
Tagad tikai saburzīta spoguļojos zoom lodziņā un uzklausu "komplimentus", ka izskatos nogurusi.
Šorīt dušā domāju par to, ka varbūt vienkārši neesmu radīta darbam, ka neesmu savā vietā, ka man vienkārši objektīvi ir par grūtu. Rīgā biju skrūvīte lielā mehānismā un tāpat brīžiem jutos pārslogota, tagad atbildība ir tikai augusi. Tā teikt - esmu paaugstinājusies par pirmo čali ciemā, kas ienes laukos "Rīgas līmeni", ja ne vispār Eiropas vai pasaules, khhh. Un es vienkārši nevaru, man ir par grūtu, I do not have what it takes, ja. Un nepalīdz arī nesakārtotā sadzīve.

Ok, pačīkstēts ir, pie darba!