baseins..
sākšu ar beigām. agnese gaile no rīgas laika savu rakstu par baseinu beidza ar domu, ka citiem baseins būs citāds. un tas ir vienīgais apgalvojums par šo tēmu, kuram es piekrītu.
baseins pats par sevi ir nekas. betonēts iedobums zemē. ūdens, kas baseinā, rada sajūtas. vai nerada sajūtas. kam gan vajadzīga filma, ja tā neved uz sajūtām? šis baseins bija tāds nekāds. tīrs ūdens, neuzbāzīga hlora smaka un pavēsa dvaša.
pirmais un būtiskākais noteikums, lai kāda filma man patiktu (man, vienkāršajam skatītājam, vīrietim), ir smuka aktrise (lasi tāda, ar ko gribētos pārgulēt). ja ir, tad filma var būt par jebko un man tā patiks. šeit aktrīze bija gan gana jauna, gan ar ideālu ķermeni (tā, ka pleibojā akurāti iederētos), bet tas tēls tāds pastulbs. ko lai dara, nepatīk man pastulbie tēli. otrais noteikums - man ir jāiegūst kāda vērtīga atziņa vai vismaz jābūt kaut kam, par ko domāt 5 min pēc filmas. vienīgais, ko domāju - ko tad īsti man kāds gribēja pateikt. izdomāju. to, ka rakstošajiem ir ekskluzīva iespēja uzlabot vidi ap sevi un notikumus tajā. ja apkārtējie cilvēki nav gluži tik smuki kā gribētos, tu viņus uzraksti smukākus. ja tev nesanāk sekss ar visiem, ar kuriem gribētos, apraksti seksu ar viņiem. un, ja nu akurāt kāds pārāk traucē, tad noraksti viņu. un dzīvo pa vidu realitātei un tekstam. vienīgā nelaime, ka šīs atziņas es nespēju attiecināt uz sevi un tāpēc nekādas sajūtas par saviem diviem latiem nedabūju. jo pierakstītā realitāte drīkstēja būt pastulba, jo pierakstīta taču un tāpēc nav pakļaujama loģiskai kritikai, savukārt reālā realitāte bija garlaicīga - par to kā slavena, īgna un vientuļa rakstniece pāri 50 raksta rakstāmo..bet dzeltenas lapas tirkīzzilā ūdenī bija skaistas..