sēnalas, sēnalas
Mamma teica, ka omas kaktuss izskatās ļoti perversi. Visi tie daudzie dzinumi tiešām bija milzīgi un cieši apvijušies viens ap otru. Oma mammas piezīmi nedzirdēja, bet piemetināja, ka jaunie dzinumi esot ļoti mīksti un maigi. Kurš vispār priecājas par to, ka viņam izaug mīksts un maigs kaktuss? Augs, kuram vajadzētu būt tik asam un durstīgam, lai spētu pietiekami nozīmīgi ievainot gan bērnu mazos pirkstiņus, gan dzīvnieku ovālos spilventiņus uz ķepām. Tas ir tāpat kā priecāties par to, ka tev izaudzis mīksts un maigs dēls, kura vājās miesas tu vienmēr pabaro, kad viņš ar labāko draugu ieklīst pusdienās.

Kad ilgi vēro akvāriju blakus tam pašam maigajam kaktusam, kļūst skaidrs, ka visas zivtiņas peld vienā virzienā. Līdz mirklim, kad tur kaut kas nenosakāms un man neredzams noņirb. Pēc šī mirkļa visas zivtiņas maina savu peldēšanas virzienu. Tiktiešām - pilnīgi visas, neviena neapjūk vai nesaminstinās. Tāpat ir arī ar putniem. Tie visi reizē pēkšņi iekliedzas un paceļas gaisām. Vai uzsāk kādu citu tikpat vienotu darbību, kurai nav ar cilvēka aci saskatāma cēloņa. Kas ir šis cēlonis? No kurienes tas nāk?

Bet, neskatoties uz gadījumu ar kaktusu un zivtiņām, visbēdīgāk ir, kad saproti, ka patiesībā pat Tavu vistuvāko draugu un mīļoto cilvēku rīcības Tavā sakarā ir galvenokārt tikai viņu pašu egoisma izpausme. Ne viņi, ne arī Tu pats citu sakarā nedomā, pilnīgi un galīgi izslēdzot savu iespējamo labsajūtu. Un nav tam visam nekādas simtprocentīgas tīrības, nav nekāda tur dziļa un liela skaistuma, lai kā arī gribētos. Nezinu, varbūt dažkārt tā mātēm pret bērniem ir. Varbūt milzīgas, pārpasaulīgas mīlestības gadījumā tā ir. Bet šeit, uz zemes, ikdienā un man apkārt - te nav. Tiktiešām. Un nav man nekas pāri nodarīts, un neesmu arī vīlusies kādā personīgi. Vienkārši - viss pēkšņi tāds pliekans un neīsts izlikās.

Cilvēki žvadz
Kā sīknauda kabatā manā,
Es pagrābju saujā -
Nabadzība