Otrais Par atļaušanos aizmirst
Kad man bija aptuveni četri gadi, divatā ar mammu pārcēlāmies uz salīdzinoši plašu vienistabas dzīvokli, vienā no sliktākajām apkaimēm pilsētā. Atceros, kad mēs pirmo reizi bijām šo dzīvokli aplūkot, tas bija diezgan nolaists. Tur bija dzīvojis mammas brālis, pirms viņš aizbēga no armijas uz Angliju. Mēs droši vien būtu dzīvojušas jebkur, galvenais - atsevišķi no pārējās ģimenes, bet šis dzīvoklis atradās īsa gājiena attālumā no slimnīcas, kur mamma strādāja, bet iepriekšējais miteklis pieprasīja vismaz pusstundas braucienu ar autobusu, tāpēc tas bija arī racionāls lēmums. Mēs tur nodzīvojām četrus gadus.

Plašo istabu uz pusēm sadalīja liels skapis. Es vairs neatceros kā izskatījās skapis, bet mammas pusē bija plaukti un man bija aizmugure, dziļākajā istabas daļā. Pret skapi biju atbalstījusi savu mīksto mantiņu kolekciju un to bija visai daudz, toreiz es zināju precīzu skaitu, bet tagad vairs neatceros. Tur varēja būt starp 20-40 dažāda izmēra lāču, zaķu, kaķu un visādu citu radījumu, jo oma strādāja vietā, kur šad un tad no ārzemēm varēja šo un to dabūt un es nekad nevienu nemetu ārā. Atceros, ka katru vakaru vairākas mantas ņēmu līdzi gultā un rūpīgi izvērtēju tieši kuras no tām ņemt, lai gan man bija arī savi favorīti.

Viena no spilgtākajām atmiņām ir reize, kad tās bija saliktas nekārtīgi vai izmētātas pa istabu, bet mamma ilgi stāvēja skapja galā un strostēja mani par to, cik esmu nekārtīga un tās jāsakārto. Neatceros, vai viņa stāvēja un skatījās visu to laiku, kamēr kārtoju, bet ir palikusi sajūta, ka jā, jo es kārtoju panikā un ļoti satraukusies. Kad biju tās sakārtojusi, parādīju mammai, bet viņa ar kāju iespēra pa plauktiņu uz kura mantiņas stāvēja un viss sagāzās. Tad viņa lika sakārtot vēlreiz. Man bija četri vai pieci gadi.

Tas nav nekas neparasts, ja cilvēka dzīves lielāko daļu aizņem mātes analīze. Šķiet, ka pāris šajā dzīvoklī nodzīvotajos gados sākās un beidzās manas mātes centieni būt mātei. Domāju par to, kur radušās viņas lielās dusmas, jo tās bieži izpaudās kā ļaunums pret mani. Varbūt tas ir neattīstīta prāta veids kā izpaust rūgtumu un aizvainojumu par to, ka viņai pašai kā bērnam netika pievērsta pietiekami liela uzmanība, kā arī nespēja to piedot un ar to samierināties, lai gan oma ir lūgusies piedošanu un jūtas bezgalīgi vainīga. Domājot par sevi, šķiet, ka esmu samierinājusies, bet arī man ir grūti piedot, jo es to neuzskatu par pelnītu. Es vienkārši atgrūžu sliktās domas un esmu norakstījusi mūsu attiecības tāpēc, ka redzu viņu kā cilvēku bez pašrefleksijas spējām. Tāpēc es, nogurusi no galvas sišanas pret sienu, izlēmu komunikāciju vairs neturpināt un jau kopš pirmās dienas tā ir šķitusi pareiza rīcība. Tikai pēc kāda gada es sapratu, ka man vairs prātā nav tā melnā šļura, naids un drausmīgās skumjas, kas ar viņu vienmēr asociējās un lēnām sāk kristalizēties apziņa, ka mēs nekomunicēsim nekad. Šī doma patiesībā mani mierina, jo atsākt būtu ļoti grūti un manī nav tik daudz ticības, lai saņemtu spēkus mēģināt vēlreiz. Varbūt pēc desmit gadiem.

Domāju, ka viņai noteikti ir kāda viegla trauksme, kāda neatklāta kaite vai īpaša paveida solipsisms, kas liek justies tā, ka visi uz viņu vienmēr skatās un tāpēc piešķir sev īpaši lielu nozīmi. Tas varētu būt praktiski vienīgais iemesls, kāpēc viņa mani neaizskāra fiziski ne sitot, ne apskaujot. Viņa jutās neveikli. Neveikli atklājot, ka viņai ir īstas jūtas. Neveikli tās izrādot. Baidoties no, varbūt, apkaunojuma vai pārliekas atklāšanās, kļūšanas ievainojamai. Es atceros tieši vienu reizi, kad viņa mani noskūpstīja uz vaiga un tas notika naktī, kad gulēju. Viņai bija naktsmaiņa un uz pāris minūtēm pārnāca mājās, bet es izlikos, ka turpinu gulēt. Nekas tamlīdzīgs, man pie apziņas esot, nekad nav atkārtojies. Vēlākajos gados, kad biju jau pilngadīga, atvadas vienmēr bija neveiklas, tāpēc es dažreiz noskūpstīju viņu uz vaiga. Tas gan bija neilgs izmēģinājuma posms.

Atceros, kā vienā no pirmajiem šī dzīvokļa gadiem viņa mēģināja mani pērt, bet zilumi parādījās apmēram augšstilba vidū. Man ir teorija, ka manas atcerēšanās problēmas, piemēram, uz faktiem vai gadskaitļiem, pamatā ir tieksme disociēties un tāpēc pilnībā nebūt momentā, kas traucē līdz galam uztvert informāciju līdz ar ko to nespējot uzglabāt. Es pēršanu biju veiksmīgi aizmirsusi un bērnudārzā, kad draudzene jautāja no kurienes man tāds zilums, teicu, ka nav ne jausmas. Pārnākot mājās, pat rādīju zilumu mammai un viņa ar ļaunīgu smīnu pateica "es gan zinu no kurienes". Tikai tad es atcerējos.

Citas pēršanas neatceros, lai gan pastāvīgi dzīvoju bailēs. Mamma mēdza šūt un reiz viņa uzmeistaroja man cepuri - keponu. Neilgi pēc tam es to pazaudēju un, kad pārnācu mājās, mani izdzina to meklēt. Kādu laiku klaiņoju, bet tā arī neatradu. Sāka palikt tumšs, tāpēc es atkal gāju mājās, bet mamma, neatverot durvis, pajautāja, vai esmu to atradusi. Kad teicu, ka neesmu, viņa mani neielaida un lika turpināt meklēt. Es biju diezgan izmisusi, tomēr nekādi nevarēju atcerēties, kur kepons varētu būt nozudis un varbūt kāds to jau bija paņēmis. Vienīgais veids, kā pierunāju sevi ielaist dzīvoklī, kad pēc vairākām stundām pateicu, ka man ļoti vajag uz tualeti.

Es drīkstēju palikt mājās, bet no tās reizes man izveidojās sajūta, ka viņa no manis varētu jebkurā brīdī atteikties. Neatceros, vai viņa skaidrā tekstā to pateica, lai gan ir nojausma, ka varbūt pat jā, bet man tiešām šķita, ka par katru sīkumu viņa varētu vairs nekad neļaut man nākt mājās vai arī aizvest uz bērnu namu. Man bija sajūta, ka esmu liekēde un es drīkstu uzturēties mājās tikai, ja esmu klusa un nevienam netraucēju. Es arī neēdu daudz un līdz aptuveni 12 gadiem biju kaulaina, lai gan vēlāk pamanīju, ka man ir tendence visai ātri pieņemties svarā. Atceros kā vēlākajos gados, ieraugot draugus strīdamies ar saviem vecākiem, man tas šķita šausminoši, jo es pilnīgi nekad nerunāju pretī. Es tikai domāju ļoti ļaunas domas un visus iespējamos tekstus, kurus kādreiz gribētu sulīgi pateikt, bet nekad nepateicu. Kopš mēs vairs nekomunicējam, šīs ļaunās domas ir apklusušas, šķietami paņemot līdzi ļauno un pretīgo manis daļu. Tuvi draugi ir teikuši, ka esmu kļuvusi daudz sakarīgāka un pat visai jauka, kopš man ir kaķis, bet viņi nezina, ka pāris mēnešus pēc kaķa parādīšanās, es atteicos no mātes.

Lai gan es esmu atteikusies no viņas, diez vai es beigšu par viņu domāt. Bet tas jau ir daudz, ka es par viņu vairs nedomāju ikdienā un šīs domas ir analīze, ne dusmas vai ļaunums. Varbūt man vajadzēja nodzīvot gandrīz 30 gadus esot ne visai patīkamam cilvēkam, lai ar laiku analizējot savu rīcību un tās saknes, kļūtu par salīdzinoši 'sakarīgu, pat visai jauku' cilvēku. Joprojām reizēm es pieķeru sevi aizraujoties un aizrijoties ar savu iekšējo preteklību, tomēr tas ir kaut kas, kas nāk no tumšiem dziļumiem, ne apzināta vēlme tādai būt. Es ceru, ka ar laiku arī tumšajos dziļumos iespīdēs gaisma, bet tai pat laikā apzinos, kāpēc ir tik grūti ar lukturi tik dziļi aizsniegties - man nekad neviens nav palīdzējis to izdarīt, un tas ir lielā mērā tāpēc, ka es esmu tieši tāda, un tā ir spirāle, pa kuru krītu.

Un es esmu nogurusi, tāpēc tas notiks vēl ilgi, bet es neesmu vārgule, tāpēc tas notiks.