Piedzīvojums
Kāds teiks, ka es esmu galīgi traka, kāds tajā saskatīs to pašu valdzinājumu, ko es, kāds neizlasīs, bet kādam būs vienalga... Nevienu nenosodu un nepārmetu, bet no pie paša stāsta...
Svētdienas rīts... tāds drūms un neizskatīgs... Plānotais brauciens ar velosipēdiem uz Jūrmalu jāatceļ... Cik žēl! Tā gribējās aizbraukt uz jūru... Pusdienlaikā saule spīd kā traka un ir tik karsts... nē jābrauc uz jūru.. sacīts darīts... kāpjam uz velosipēdiem un braucam prom... pie jūras cilvēku tā pamaz, bet forši nopeldējāmies... tad apgūlāmies un sauļojāmies... māsa teica, kamēr nelīst, viss ir normāli (lai arī neviens cits bez mums nesauļojās)... un te pēkšņi sāk līt... laikam vairs nav normāli sauļoties... Jārokas zem smiltīm... mēs ar māsu aprakāmies un bijām gatavas pārziemot (lasiet pārlaist lietu), kad sapratām, ka tomēr, jābrauc mājās... noskalojāmies un sāka gāzt lietus... nu neko, izskatījās, ka drīz nepāries... kāpām peldkostīmos un dvieļu apmetņos uz velosipēda un braucām mājās... lietus lija gandrīz visu ceļu, bet sajūtas tik foršas... vasaras lietus valdzinājums... lietus gāž kā ar spaiņiem, bet es braucu ar velosipēdu cauri visām peļķēm , neuztraucoties, ka varētu samirkt... skaisti... Pie Zolitūdas lietus pārgāja un tur dvieļa apmeti, kas nu bija kļuvis 10reiz smagāks nomainīju pret jaku... bet apakšā tā arī palika tikai peldkostīms... Hmmmm interesanti gan, kāpēc cilvēki dīvaini skatās, ja kājās nav bikšu...