Oslo 16.-17.05.
Un tā, ieradāmies Oslo ap 22.30. Pilsēta ir izgaismota, dzīvelīga, līksma, no ik stūra skan mūzika, kas aicina dejot un pievienoties, bet galvenokārt: ir silts. Un joprojām nav kur palikt. Ankor, kā izrādās, ir pārpildīts, centrālā stacija nav variants, Ankor Hotel ir padārgs. Ceļā uz nākamo ieteikto hosteli satiekam parīzieti Adam, kuram arī nav veicies ar CS un kurš meklē hosteli. Dodamies meklēt to kopā, un laimējas - pa 300 NOK, gan nelielā konferenču zālē, tiekam pie guļvietas, uzlieku savu kapteiņa cepurīti un līdz aptuveni trijiem dodamies izpētīt nakts skaistumu. Starojošs prieks, un...
"Hei, filmmakers!"
"Hm?"
"Can I switch my caps with your caps?"
"Huh, no.."
"Ok. But I like your caps."

Atgriežamies viesnīcā pēc naksnīgā operas apmeklējuma, un naktī mani pēkšņi pamodina kaimiņš, jo viņam, hm, gribas kaut ko darīt. Nez kā viņš gan tikai runā par franču skūpstiem un pēc tam to, cik ļoti ir piedzēries. Es nepieminēšu, cik ļoti mani kaitina, ja tieku pamodināta nakts vidū, bet viņš pamanījās to izdarīt divkārt.
Rīts - tiekam pie lieliskām brokastīm hostelī, un banana palegg ir tas, ko meklēšu veikalā tagad :) Tā kā līst, aši izstaigājam Vīgelanda parku un uzmeklējām Nacionālo galeriju. Turpmākās stundas pagāja pētot nacionālos māksliniekus, Munku, Pikaso, Matisu un citus lieliskus autorus. Par pārsteigumu, teju neviena darba, kas apbēdinātu vai liktu vilties. Skaisti.

Neilgi pirms pieciem pavadīju Alisi uz autobusu un devos izpētīt pilsētu viena. Savāda sajūta. Teiktu, ka brīva, bet pasmaga mugursoma nedaudz tur pie zemes. Arī tas, ka manu zvanu teju gandrīz atbild ar vārdiem "Tev šovakar nav kur palikt?" liek padomāt vai pasmaidīt. Bet tā nu devos uz rātsnama pusi, meklējot it kā nedaudz dabas šajā pilsētā, tur, starp citu - lielisks klasiskās mūzikas mēģinājums, un uzdūros arī vakardienas kaimiņam. Izstaigājām kopīgi Akerbrigi, viņš izstāstīja, ko darot un kur esot ceļojis, joprojām sūkstījāmies par Oslo couchsurferiem šajā nedēļas nogalē. Protams, saņēmu aicinājumu doties uz hosetli, ja nesatikšu draugu (jei). Tā nostaigājām pāris stundas, uzkāpām operā un pat paspējām nosalt un padejot pie mūzikas, kas tika atskaņota krastmalā. Pēc kādas 4.stundas iet bija apnicis un bijām atpakaļ pie Akerbrigge. Tā kā joprojām nebiju saņēmusi nekādas ziņas, mani arvien vairāk sāka pārņemt sajūta, ka vakarā nav, kur palikt, un ka šī visai dīvainā kompānija (kura par manējo nesūdzējās, tieši otrādi), ir tāda savdabīga un pat negribēta bezizeja, jo, ja pirmās pāris stundas tas bija pat uzjautrinoši, ilgāk tas tik interesanti vairs nelikās.

Par laimi, mans ieilgušais un nerunīgais izmisums tika kliedēts vakarpusē, kad tapa noskaidrots, ka pie naktsmājām un jaukas kompānijas tomēr tieku. Atvadījos no Adama un devos satikt Edgaru, ar kuru ātri ar metro nokļuvām kopmītnēs. Jāteic, ka tās tik tiešām atšķiras visās pilsētās. Visinteresantākais tomēr ir just, ka ir pēdas, un to, cik daudz patiesi ir noiets. Un Oslo, starp citu, ir ne tikai klasicisms, bet arī nedaudz jūgends, kā arī nejauši atradu savu meklēto Budu ar lotosu!
Šodien pabijām parādē: visur pilsētā izkārti karogi, un cilvēki satērpušies tautas tērpos vai vismaz ar trīskrāsu lenti pie krūts vai karodziņu rokā, iespējams, arī saldējumu vai bērnu ratiņiem ar papīra vējdzirnavām. Pie pils jau dzird daudz orķestrus, bet pāri ļaužu masām saskatāms ir visai maz mazo parādes dalībnieku, kuri gan maršē un žonglē ar orķestra zižļiem... lielākoties pārsteidz viņu ādaskrāsu dažādība, un pilsēta arī ir pārpildīta.

Tā kā šī nav gluži mūsu diena, atzīmējam nevis ar saldējumu vai kūku, bet maizes zupu ar putukrējumu.
Rīt pēdējā diena šeit, lai gan liekas, ka night sight-seeing tour ir lielākā daļa objektu aplūkota. Un tad - Bergen!