Sajūta, ka viss paskrien vienkārši garām un nekas nepaliek, nepamet. Un vēl tas,ka es veltīgi tērēju laiku lietām un darbībām, kurām tērēju. Ka neviens to nenovērtē un nepamana. Ka nevienam to nemaz nevajag. Un tagad es baidos. Es pārāk ļoti alkstu pēc cilvēka,kurš man pateiktu,ka viss taču tomēr ir OK. Bet kāpēc,lai kāds to teiktu? Nekad nevienam gar mani nav bijusi nekāda daļa, kāpēc,lai pēkšņi uzrastos? Es nevaru nekā atradināties no tiem,kas ir mani pieradinājuši. Un man nav vēl pazudis naivums,kurš aizmālē acis. Un es nevaru nekā pieņemt realitāti. Man tiešām riebjas šitas teksts, bet ārā viņš bija jādabū. Es jēdzīgāk nemāku. Es ļoti gribu aizmigt. Un es gribu aizmirst. Daudz, daudz aizmirst.