Kad jau paaugos, tad baznīcā zem velvju ribām tev pačukstēju, ka peldam vaļa vēderā. Mēs toreiz stāvējām viens otram blakus, un turējām rokās lakotus koka kātus, uz kuriem uzspraustas audumu gleznas, smalkiem zīda diegiem izšūtas svēto sejas. Jēzus sirds vienmēr bija liesmās vai ar spocīgiem lāzera stariem baznīcas lūgšanu grāmatā. Man pielipa oblāte pie aukslējām. Atvēru muti un tev parādīju. Tu man atļāvi ar nagu nokasīt Kristus miesu. Neko neteici. 

Atceros, ka tu piedzēries un tante rājās. Vilka tevi pa kāpnēm uz piekto stāvu. Viņa mētāja figu gar tavu seju vai vilka aiz deguna. Nevarēja saprast, bija jau tumšs. 

Visi zināja, kāpēc tavs brālis neprecējās. Pat bērni. Tāpat kā vecvectēva brālis Aļoizs no Sutriem. Vai kaimiņu Jezups no vecāsmātes bērnības. Visi zināja.