kazarmu ielas ainiņas.
nāku un dzirdu - skan džezs, paviegls, pabanāls, nepretenciozs, taču ausij un nogurdinātam prātam patīkams. nāku un redzu - pie gaģušņika kazarmu un lejas (?) ielas stūrī trīs trenniņbikšaiņi (vai! nepatīkami), taču ieskatos tuvāk - viens no tiem tā kaut kā savādi kustas, kā mēģinot kājas ielocīt nepaklausīgajā džeza ritmā. dejo. izrādās, patīkamais džezs skan no turienes, no tā paša gaģušņika. pārsteigta nez kāpēc uz brīdi piestāju. skatos. dejojošais trenniņbikšainis caur pieri silti un nemaz ne trenniņbikšaini uzsmaida kā atvainodamies, ka īsti lāgā viņam nesanāk vai ka apģērbs nepiemērots. neveikli, kā iztraucēta pasmaidu pretim, bet gribētos, lai tas būtu iedrošinājuma smaids. dejo, Tev sanāk.

eju tālāk. pa ceļam mani aposta plušķains suns. saraujos, taču viņš izskatās bez sliktiem nodomiem. tikai pieklājīgi sasveicinājies un secinājis, ka es neožu pareizi (lai kostu? lai nāktu līdzi?), iet savu ceļu. nekā neparasta.

no gaģušņika kazarmu un hospitāļu ielas stūrī iznāk pamatīgi sareibis trenniņbikšainis (vai dejojošā draugs?) un, vicinot dūres viņam vien redzamā ļaundara virzienā, izkliedz: stajaķ, pidaras. arī nekā neparasta.

jā, dienā laikam pilnīgi pietiek ar vienu neparasto, lai diena būtu nodzīvota godam.

tik ļoti reizēm gribētos padzīt nākotni uz priekšu. piedzīvot tādu tehnoloģiju attīstību, kad, atnākot mājās, var ielādēt datorā pa ceļam ar acīm nofotografētās / nofilmētās ainiņas. un, dzerot pirmsmiega tēju, skatīties tās un domāt, kas sagaida nākamajā sērijā.

ak jā, man taču tagad ir tējkanna, kura, kā izskatās, šajā mājā ir ienesusi ja ne svētību, tad kripatiņu mājīguma gan.