Piepeši esmu pavisam citur. Svešā pilsētā, nu labi, mazliet pazīstamā, nu labi, Viļņā, sēžu kādā itāļu konditorejā un dzeru stipru kafiju, un ir tāds maigs rīts. Mīksts bēšīgs dīvāniņš tukšā kafejnīcā tukšā vecpilsētā. Iesāņus sēž Blondā un skatās karti. Nav labāka ceļabiedra par Blondo, bet kūkas ēst viņa joprojām neļauj. Nu labi, ja jau es briesmīgi gribētu, es pirktu to kūku. Negribu, tātad.
Viss ir maigs un pūkains, kā redz neizgulējies tuvredzīgs cilvēks bez brillēm, kad vienalga vai tieši tāpēc ir ļoti skaisti un laimīgi. Saules gaisma tātad citā pilsētā. Un esmu tik laimīga, ka esmu tur ar Blondo, ka man nav jāstaigā tur, kur ved Resnis (skat. 11. jūnija ierakstus par Lietuvu), bet varu intuitīvi un plavno virzīties pa ielām un sameklēt pirms 12 gadiem būtas vietas, un pateikt Blondajai - atslābsti, kad viņa kā maza skolniece satraukti skatās kartē. Man īstenībā arī ļoti patīk kartes. Šis ir pavisam cits Lietuvas brauciens, citas domas, kas par to, ka dažas nebūtu labi rakstīt šeit.
Savādi, ka pat nogurušā balsī izmests teksts - šitā ir liesmojošā gotika vai šis ir vēlīnais baroks - var tik ļoti atšķirties, kā diena pret nakti, un vienreiz nozīmēt savu zināšanu tīšu demonstrēšanu, bet citkārt paviršu nepretenciozu fakta konstatāciju ar atsauci uz ar sarunu biedru kopīgu pagātni. Uhh, nu pavisam sapinos.
Ar vārdu sakot, ir tik labi tur būt ar Blondo un baudīt svaigu rītu, un pēc tam doties svētceļojumā uz īsto galamērķi - mākslas parku, lūk, viņš - http://www.europosparkas.lt/
Braucam vecajā autobusā, tad noejam kājām trīs kilometrus, bet patiesībā, šķiet, vairāk, jo, kā mans tēvs saka, laucinieku kilometri ir ļoti gari.
Parks atšķiras no Pedvāles galvenokārt ar ieguldītajām naudas summām. Un nav tik izteikta ainava, tikai mežs, īsts mežs ar sēnēm un odiem. Bet nu darbi, oooo! Mēs gan esam pret šādām lietām ļoti viegli uzņēmīgas skatītājas. Un kafejnīca klusajā norā zem ābelēm izskatās kā pasakā.