Kaķu tante
Vakar vakarā eju mājās no veikala - tumšs jau, vējš pūš. Un dzirdu klusu: "Pīk!". Nodomāju, ka man rādas un eju tik tālāk. Un apstājos kā zemē iemieta - pie miskastēm uz taciņas man priekšā sēž mazs kaķēns. Un saka vēlreiz skaļu un uzstājīgu Pīk. Ņemu šo padusē un stiepju uz māju - kas ta tur - pārdesmit soļi... Mājas jau ar Ivaru konstatējam, ka vesels, smuks runcēns - strīpani melns ar baltu vēderiņu un purniņu. Pavisam maziņš - varbūt kādu nedēļu kā actiņas atvērušās. Blusains gan un jāattārpo ar noteikti. Bet mīlīgs bez gala, - glaužas klāt cilvēkiem, ņurkā. Uzreiz saprata, kas ir kastīte un kas tur jādara. Nu 100%, ka bijis mājas kaķītis, pirms uz ielas (teiksim kā ir - miskastē) izmests. Nu dusmas, goda vārds!! Tādu jaukumu!! Un mēs taču savus pagalma kaķus pazīstam - neviena kaķene nestaigāja ar resnu vēderu.


Vai kāds negrib uzņemtie sturpmākas rūpes par šo mazo radībiņu?? Nu, pēc tam, kad būsim tikuši galā ar tārpiem un blusām. Mums jau mājās divas kaķenes ir. Vēl viens runčuks būtu tomēr par traku. Mazais ir tiešām ļoti, ļoti mīlīgs. Pats raušas klēpī, redz, uz kastītes iet. Smukiņš, ka jau visi mazie. :))