eksistenciālisms
nē, nav jau tā, ka man tur skaustu vai arī būtu kaut kādas nereālākās prasības pret dzīvi, bet man reāli interesē cik ilgi un kā man būs jāstrādā/jāmācās, lai nav mūžīgā izvilkšana no algas līdz algai.
un man te neinteresē un negribu klausīties, ka citiem jau ir vēl trakāk utt. dzīvoklis man ir labs un ēst ir ko, vilkt arī skapī ir visa kā teorētiski(šis gan ir diskutabls jautājums), bet nū...
rēķini ir pabriesmīgi lieli, ballītēs iztērējas mazliet vairāk nekā gribētos, bet tas arī nav daudz. drēbes neatceros, kad pēdējoreiz esmu pirkusi sakarā ar to pārvākšanos un izdevumiem.

bet nu man pilns ir ar tām klientēm, kas pērk visu, kas patīk- var atļauties n-tās procedūras, krēmus kādus vien gribas utt- vienīgais šo cilvēku krīzes punkts ir LAIKS.
varētu jau atļautie labāko treneri rīgā, kas stāv blaku un basēnu, džakuzi, masieri un vēl visu, ko bet nav jau tā laika... labāk atsūkšu taukus (wdf?).
es gan domāju, ka tas viss ir tikai slinkums. es varētu atrast dahuja laiku tam visam, lai gan zinu, ka arī man nav tā, ka brīvā laika ir tik cik uziet, kad skatīties griestos. bet- es nevaru. jo man nepietiek naudas.
es zinu, kā ir mēģināt izdzīvot par pēdējo piecīti un neprasīt vecākiem naudu aiz lepnumu. diez vini arī zin? un es zinu, kā ir tad, kad ar grūtībām jāmēģina sakrāt tie 100ls, lai aizbrauktu pie drauga uz poliju.