Neizpaliekami ziemā par manu labāko draugu kļūst Frenkijs. Arī tad, ja ārā nav sniega un nav ziemassvētku sajūtas, Viņš tomēr kaut kādā veidā atgādina par sevi, un tā nu Viņa ģimetnis nonāca blakus gultai, un no rīta meklējot kaut kādus papīrus, kurus izsvaidīju visapkārt gultai naktī, atradu Viņu, baltiem zobiem, smaidīgu un ar ķecerīgu skatienu "Atcerējies tomēr par mani?" Un es saku - "Jā, jā" izvelku no skapīša un klausos, kā stāsta man par mīlestību, pilnīgi neuzbāzīgi, kaut arī ļoti saldi. Vislabāk raksturotu - patīkami ausij.
neizpaliekami ziemai,arī istabā pazeminās temperatūra par pāris grādiem, un sienas uzmācīgi elpo aukstām dvašām, no visām pusēm pūš, un man nekas cits neatliek, kā migu savilkt istabas vidū, sildīties ar ausīm.. nu jā.