How funny is that.
Viena lieta gan ir izpildīta - Viņš man palīdzēja atgūt riteņbraukšanas prasmes. Tiesa, vairāk gan laikam šamais uztraucās par manām iespējamām traumām krītot, bet nu es varonīgi noturējos uz tā vellapēda. Jāatzīst, ka sirds drebēja aiz bailēm, tāpat kā kājas un rokas. Bailīga esmu, tiesa. Un pēc pirmajām reizēm, kad Viņš mani piespieda uzkāpt un sākt braukt un tās ātrās iestumšanas, man uznāca histērija un, lecot no riteņa nost un sakot, ka par ātru, ka man vajag lēnāk, gandrīz vai sāku raudāt. Novaldījos. Punktu pielika izbraukšana uz lielā ceļā, kur brauc mašīnas, no kurām man ir arī bail. Neizturēju. Līdz mājām stūmu riteni šņukstēdama un kozdama lūpās. Viņš arī sabļāva par nepareizu bremzēšanu, bet labi bija atgādinājumi par mīšanos. Bet Viņam ir taisnība - ar mani pa labam un mierīgam šad tad nevar. Reizēm tiešām savādāk nesaprotu. Pēc turpceļa brauciena, kas man prasīja visai daudz piepūles un izraisīja pietiekamas bailes, atpakaļceļā man vairs nebij bail, nelecu nost un neiestūrēju krūmos. Tātad mērķis panākts. Viņš savu solījumu godam izpildīja. Lai arī cik tas viss stulbi, smieklīgi, nožēlojami, muļķīgi vai sazinkā izklausītos, es vismaz iemācījos braukt ar riteni atkal.