19:06
Pirmkārt, Atpūta pie Usmas ezera bija svētīga, cik atceros. Otrkārt, 6 dienas pie Viņa ir vasaras rekords. Ļoti jauks un patīkams. 3 dienas no visām Viņa mājās dzīvojāmies divatā. Mmm. Bija jau piemirsies, kā ir palikt tikai divatā. Kad nav jāslēdz ciet durvis, nav jābūt pieklusinātiem un var atļauties vairāk vaļību. Aizvakar, atbraucot mājās, nespēju aizmigt. Jo pie labām lietām ātri pierod. Tagad ir neliela skumja nojausma par kārtējo netikšanos.
19:29 - How funny is that.
Viena lieta gan ir izpildīta - Viņš man palīdzēja atgūt riteņbraukšanas prasmes. Tiesa, vairāk gan laikam šamais uztraucās par manām iespējamām traumām krītot, bet nu es varonīgi noturējos uz tā vellapēda. Jāatzīst, ka sirds drebēja aiz bailēm, tāpat kā kājas un rokas. Bailīga esmu, tiesa. Un pēc pirmajām reizēm, kad Viņš mani piespieda uzkāpt un sākt braukt un tās ātrās iestumšanas, man uznāca histērija un, lecot no riteņa nost un sakot, ka par ātru, ka man vajag lēnāk, gandrīz vai sāku raudāt. Novaldījos. Punktu pielika izbraukšana uz lielā ceļā, kur brauc mašīnas, no kurām man ir arī bail. Neizturēju. Līdz mājām stūmu riteni šņukstēdama un kozdama lūpās. Viņš arī sabļāva par nepareizu bremzēšanu, bet labi bija atgādinājumi par mīšanos. Bet Viņam ir taisnība - ar mani pa labam un mierīgam šad tad nevar. Reizēm tiešām savādāk nesaprotu. Pēc turpceļa brauciena, kas man prasīja visai daudz piepūles un izraisīja pietiekamas bailes, atpakaļceļā man vairs nebij bail, nelecu nost un neiestūrēju krūmos. Tātad mērķis panākts. Viņš savu solījumu godam izpildīja. Lai arī cik tas viss stulbi, smieklīgi, nožēlojami, muļķīgi vai sazinkā izklausītos, es vismaz iemācījos braukt ar riteni atkal.
20:17
Viena lieta par ko es tā savīlos ir tā smēķēšana. Runā kā pareizais, bet rīcība ir pieklibojusi. Bet ne jau man tiesāt. Pēdējā laikā Viņš ļooti lielu uzsvaru liek uz savu neatkarību, kas, ja tā padomā, ir arī attiecināms uz mani. Man nepatīk, ja viņš pavēl vai kontrolē pārlieku, vai ierobežo. Abpusēji. Tāpēc es neko neteicu. Negribu dabūt pretī savas pašas samazgas.
Es esot otra dārgākā lieta Viņa dzīvē. Hmm. Mani reizēm mulsina tā pārņemtība ar auto. Bet es joprojām turpinu interesēties par to visu, lai gan reizēm tiešām nespēju izprast.
20:32
Kopumā jūtos labi, atpūtusies. Nopirku jaunas iešļūcenes, šodien biju pie friziera, rīt braukšu pasauļoties. Nedaudz garīgo bojā dažas uzmācīgas domas, bet tas manas pārlieku lielās vajadzības saprast kāpēc viss notiek kā notiek.
Viena lieta, kas man tomēr ir aizķērusies prātā - man bija tiik ļoti taisnība, ka tā būs viena no laimīgākājām dienām mūžā, kad es iziešu no vidusskolas durvīm uz neatgriešanos. Pagājis gads un tā arī ir. Es neilgojos pēc vidusskolas cilvēkiem. Tie visi ir tikai fona atmiņas. Bet saites ar mežonīgo četrinieku nevēlos pārraut vai pazaudēt pavisam. Mums tomēr bija un ir forši, lai vai kā un kas.