Mūzika: | Tori Amos 'enjoy the silence' / Moloko |
par viņu gribas rakstīt Sylfaen fonta burtiem.
viņš ir zaptsmaize (un šāda vārda pareizajā latviešu valodā nemaz nav)
viņš dzer tēju ar pienu un daudz cukura, viņam ir ļoti siltas rokas un elpa, kas kutina.
viņš un viņa rokas arī kutina, bet tas neriebjas, jo vispār man riebjas, ja mani kutina, bet tad, kad kutina viņš, es smejos. tā, kā smejas kutināts.
kad kutina viņu, viņš smejas patiesi, kā bērns. kā bērns viņš arī guļ. man tīk tad viņu vērot.
viņam ir ļoti savādi skaistas acis tādā pirms lietus pelēkzilu debesu krāsā.
sākumā viņš mani vēro, pēta rokas, un vēro un tad vēro, līdz piezogas man caur acīm, pavisam izurbjas cauri.
man šķiet, ka viņš nebaidās no mana klusuma.
viņš nesmēķē, bet skatās, kā to daru es.
viņš māk salikt starp vārdiem un burtiem iekavas, radot tiem jaunu jēgu.
naktī, kamēr tramvaja sliežu vīri dzen dzirksteles ar metinātāju, viņš gatavo vaniļas kapučīno, to, no paciņām, liekot klāt daudz cukura, un baro ar šokolādi un iekš diskdziņa spēlē Tori Amos. un tagad man viņš asociējas ar Tori Amos ‘enjoy the silence’ un ‘new age’.
viņš fotografē ar Zenītu, kamēr dzeram saldējuma kokteili vai sēžam ķīniešu namiņā.
viņš ieraksta diskos daudz, daudz filmu, un saka, ka man tagad būs visu laiku tas vien jādara, kā jāskatās filmas.
viņš saka labus vārdus, pie kādiem nav pierasts un viņš saka, ka mans lūpu kaktiņš ir nodevīgs, un viņš saka, ka esmu līdzīga Amēlijai.
es viņu (oriģinālā) pazīstu tikai nesen (vai tā var sacīt)
bet man liekas, ka šodien viss smaržo pēc viņa.
(un es smaržoju pēc visa)