foundations
Bet tas man nav nekāds sitiens zem jostasvietas – interese par viņu bija kā bākas gaisma – aktuāla tikai naktī. Tagad man atliks laiks citām lietām. Kaut vai ar māsu mēdzam nākt viena pie otras ciemos uz istabu, izliekoties par kādu tēlu, kurš galīgi neuzvedas tā kā to ir ierasts redzēt. Piemēram –
- „Tuk, tuk”
- „Kas tur ir?”
- „Nāve ar izkapti.”
- „Ko tu gribi?”
- „Es nezinu, es esmu plānprātīga.”

Tā mēs pieradināmies pie apjausmas, ka lietas, kuras tu it kā esi gadiem ilgi pazinis, var negaidot pārsteigt, pārmainoties un atklājot pavisam citu nozīmi. Bērnībā pie pārsteigumiem nebijām radušas, mamma pat kindersuprise iztina mūsu vietā, lai nenobīstamies no vidū gaidošās mantiņas. Tāpat arī mājās nekad netika uzziedējis neviens augs. Mēs tos lējām vairākkārt dienā, jo domājām, ka zieda esamība ir atkarīga no ūdens daudzuma. Un citās mājās taču ziedēja augi uz palodzēm. Bija reizes, kad augus baidījām un nelējām nedēļām ilgi, saucām visus par nelietajiem neliešiem. Nezinu, vai kāds lēja paralēli, bet tā tie izcieta manas un māsas slāpes pēc pārsteiguma.
Nedaudz pārsteigta gan kļuvu, ejot uz kāpņu telpu pēc vēstules. Visas Purvciema pastkastītes glīti stāvēja rindās un bija aizvērušas savas mutes, ne no vienas nerēgojās tukšums vai vēstuļu baltie zobi. Agrāk tās regulāri tika sasistas. Un droši vien tādas bija līdz brīdim, kad kāpņu telpu huligāni iegādājās datorus un atklāja kompjūtervīrusu valdzinošo šarmu. Tā viņi var visu sačakarēt, neizejot no mājas.
Kamēr es par to visu prātoju, piezvanīja māsa no laukiem un lūdza izstāstīt kādu pasaku pirms gulētiešanas. Viņa tā darīja ikreiz, kad laukos pazuda elektrība, jo pilnīga tumsa sev līdzi nesa iemigšanai nepiemērotu vientulību. Vispār jau tāda sajūta, ka attālākie novadi ar šiem regulārajiem elektrības zudumiem maksā par to, ko prasīgie lielpilsētu ļaudis iztērē Ziemassvētku noskaņas radīšanai veikalu skatlogos, koku zaros un ielu sejās. Tāpat tieši lauku cilvēki ir tie, kas izpērk liekās sveces, ko aiz sevis atstājuši šodienas steigai nepiemēroti romantiķi un regulāri kapu apmeklētāji. Māsa teica, ka vēloties ar bēdīgām beigām, tādēļ stāstīju viņai par gliemezīti, kurš vēlējās skanēt tāpat kā to dara cilvēki, suņi, kaķi, lāči, automašīnas un radioaparāti. Tikai skanēt pa savam un izmantot to, lai kontaktētos ar citiem. Diemžēl vienīgo un pēdējo skaņu gliemezīša dzīvē radīja brūkošā māja brīdī, kad milzīgs un nāvējošs cilvēka zābaks to pārsteidza nesagatavotu. Pasakas morālē bija kaut kas par to, ka citu privilēģiju apskaušana un Dieva dotā nenovērtēšana var novest pie paša bīstamākā rezultāta. Es jutu māsas asaras un nožēloju, ka nebeidzu, piemēram, ar to, ka gliemezītis turpina dzīvi, tiekot tādā veidā izmests uz ielas.
Sajutos draņķīgi, jo, iespējams, nepratu citus audzināt, tādēļ piesēju sunim āra siksniņu, jo šīs rūpes bija pavisam vienkāršas, viegli realizējamas, un svaigais gaiss man vispār nāca par labu. Kāds padzīvojis pāris, kurš vēlējās sevi iemūžināt pie ceļa malā pamesta limuzīna, sniedza man fotoaparātu, jautājot, vai varētu lūgt palīdzību. Vīrietis vēlējās noskaidrot, kur esmu apguvusi šo mākslu, jo izskatoties, ka daru to ļoti profesionāli. Atbildēju, ka labu fotogrāfu taču vispār nav, ir tikai kameras, kuras nomaina viena otru labuma un dārguma ziņā, pieaugot paša cilvēka vēlmei ar to nodarboties. Tātad patiesībā jau viss talants tādi tehniski uzlabojumi vien ir, un labākās bildes top nejauši. Visa sāls ir nejaušības apzinātā provocēšanā, ko gan māk vairums fotogrāfu. Bet es uz to nepretendēju, nez kāpēc mēģinot atstāt vēsturei divas smaidīgas sejas pie mazliet dārgākas mašīnas nekā citas.
Pavecāko vīrieti es ieinteresēju un, atsaucoties aicinājumam apēst kādu picu, uzzināju, ka sieviete bija tikai viņa māsa un līdzi nenāks. Tā nu ik pa brīdim lietišķi apstājos suņa izvēlētajās vietās, bet viņš tikmēr centās noskaidrot par traipu uz manas rokas: „Kur tas radies? Vai esat sasmērējusies?” viņš gaiši jautāja. „Sasmērējies esat jūs jau kopš brīža, kad iepazināmies. Bet es domāju, ka tā ir tikai slimība nevis kāds patiešām draudīgs traips.” „Vai esat mēģinājusi ar to cīnīties?” vīrietis turpināja jautāt, nesaprotot, ka ne jau visas cīņas dzīvē var izcīnīt ar akmeni, šķērēm vai papīrīti, ir taču lietas, kas uzvar gan to, gan to.
Nemanāmi pasūtījām arī pa kādam alkoholam un jutu, ka pārākuma sajūta pār viņu manī tikai briest savā pilnīgumā. Labi, ka nelūdza kopīgi nofotografēties. Zināju, ka nākamajā dienā noteikti būs paģiras, kuru sausuma pilnajos rītos esmu meklējusi veldzējumu pat mazajās krūzītēs uz māsas lellēm uzklātā kafijas galdiņa. Vīrietis neveikli mēģināja man pieskarties, sviedru lāsēm šūpojoties rētainajos vaigos, taču ilgpilni iesmilkstējās suns, un es spēju neveikli noreaģēt. „Tu esi pielējies nelietis” es teicu, sajūtot, ka caur mani izšaujas asa un daļēji paralizējoša atklāsme par visa bezjēdzīgumu.
Redz, kad beidzot saproti, ka no šķībi, greizi rakstītajām kamanām ir jāizkāpj, tad vienmēr attopies kalna pakājē un, ejot mājās, pat pazūd tīkamā kutināšana vēdera lejasdaļā. Tā nu bez jelkādas degsmes devos apliet ar asarām savas eksistenciālās skumjas.