90
Pirms 150 gadiem 1860. gada 11. septembrī dzimis rakstnieks Sudrabu Edžus. Zināms, ka šajā datumā divus gadus vēlāk dzimis amerikāņu rakstnieks O.Henry (minu tādēļ, ka man viņa raksti tuvi). Pirms 145 gadiem savukārt pasaulē nācis pats Rainis, ko daži noteikti labi zina, jo kādreiz tikušas svinētas Pliekšāndienas. Tomēr kas gan būtu šis datums, ja tajā nebūtu piedzimusi mana vecmāmiņa? Un tas notika tieši pirms 90 gadiem.

Mana vecmāmiņa ir liela dziedātāja. Viņa nezina, kas tas tāds ir - pasākums bez dziesmām. Jebkurā laikā gatava uzraut kādu ziņģi. Tas arī ir labākais veids, kā novērst viņas domas no aktīvas komunicēšanas par slimībām, sāpēm, deformētiem kauliem un tamlīdzīgi. Pārvietojas gan viņa knapi. Pa priekšu iet stumjamais rīks uz riteņiem, ko jokojot viņa dēvē reizēm par zirgu, reizēm par mersedesu. 90 gadi nav joka lieta. Šis ir pirmais gads, kad vecmāmiņa tiek sveikta vietējās avīzes pirmajā lapā.

Sāka nākt viesi. Jā, daudzi vairs nav starp dzīvajiem un šī sajūta noteikti ir briesmīga. Katru gadu tavu viesu skaits iespējams samazināsies un ne jau tāpēc, ka ir kāds cits notikums, kā dēļ nevar tikt, ja vien aiziešanu mēs neuzskatām par citu notikumu.

Vecmāmiņas jaunības dienu draugs, leģionārs, ar sievu ir burvīgi cilvēki. Viņš vienmēr stāsta interesantus stāstus no savas jaunības, no leģiona, un viņa, kas vienmēr laipni smaida, un viegli iebiksta vīram sānos, kad viņš nacionālistiski aizrunājas un pauž savu neapmierinātību par mūsdienu netaisnībām. Arī viņi ir lieli dziedātāji. Sēžot pie ēdieniem pilna galda, Laimoņonkuls sāk stāstīt, kā jaunības dienās vienmēr un visur dziedājuši. Vairākās kāzās abi bijuši vedēji un tur vienmēr dziesmas skanējušas līdz rīta gaismai. Savu sašutumu šoreiz viņš attiecināja uz kāda drauga mazbērna kāzām, ko redzējis videolentē, kur lieliskais notikums ticis filmēts no sākuma līdz beigām. Nevienas pašas dziesmas! Nevienas! Viņš manāmi saskuma. Kas noticis ar mūsdienu ļautiņiem? Es viņu mierināju ar tekstu kā tā ir tikai viena sabiedrības daļa. Lai paskatās uz mums - kā mēs, visi jaunieši, dziedam! Visos pasākumos līdz rīta gaismai. Un no kā tad mēs to esam mācījušies? Protams, no saviem vecvecākiem! Un mācīsim to saviem bērniem un mazbērniem!

Kādā brīdī vecmāmiņa drusku sabēdājās un sāka domāt, ka mazbērni jau brauc vairs tikai tāpēc, ka vecāki liek. Kam tad tādi vecvecāki maz vajadzīgi. Es viņai teicu: "Vecmāmiņ, Tu nemaz nezini cik ļoti esi izmainījusi manu dzīvi!" Un pastāstīju viņai, kādēļ es esmu tur, kur esmu.

Kad man bija seši gadi, vecmāmiņa man iemācīja pirmo dziesmu. Ziedi, ziedi rudzu vārpa, tā bija. Kopš tā laika šī dziesma ir nākusi man līdzi. Un šogad iestājeksāmenos šo faktu izstāstīju arī eksaminācijas komisijai. Mani uzņēma akadēmijā un ne jau šī fakta dēļ, bet tas ir spēlējis milzīgu lomu manā ceļā, kuru es eju.

Vecvecāki ir zelta vērtē. Mēs paši reizēm pat nemanām cik daudz dzīvē viņi mums devuši līdz. Aizbrauciet pie savējiem (ja viņi vēl ir šajā Saulē) tāpat, bez iemesla, uzdāviniet puķes un pasakiet lielu paldies! Cik milzīgu prieku tas radīs veca cilvēka sirdī, kas ar katru gadu arvien vairāk dziest!