sīkumainība
man nav mīļākās grāmatas. nav mīļākā dziedātāja. nav elku. nav mīļākās krāsas. ir kaut kas, kas patīk. periodiski.

man vienmēr ir bijis grūti saprast cilvēkus ar eiforiskām mirkļa uzplūda idejām- tādā lielām un objektīvi izvērtējot- nereālām. tādi kā maza bērna murgaini sapņi un vairāk tāda runāšana par to, kas tiks izdarīts.

jā, es sastādu sarakstus ar mērķiem. regulāri. man ir pilna atvilkne ar mazām tādām lapiņām. un tie visi ir reāli- pavisam izpildāmi mērķi un daudziem esmu pierkastījusi pat termiņu. un tad ar vienu švīku- izsvītrot to, kas panākts.

nu grūti man saprast tos, kas iedziļinās sīkās detaļās un mazās huiņiņās. par tiem man liekas, ka tiem cilvēkiem ir pārāk daudz laika un bezmērķīga dzīve.

es tagad sūkstos par to, ka man ir tik daudz obligātijāizdara lietas, bet patiesībā tas pat nav slikti, jo es zinu savus mērķus. un es dabūšu. visu, līdz pēdējam pilienam. tad, kad pienāks laiks. jo es sev neuzstādu kalnu apgāzt, kamēr neesmu uzkačājusi pietiekmu spēku, lai pēc tam tiktu galā ar sekām.