Izrādās - esmu uzaugusi siltumnīcā, kurā valda sevišķi maigs klimats. Man, goda vārds, nebija ne jausmas, ka ir arī tādi cilvēki uz pasaules. Es nezināju, ka tā dzīvot var!
Saskāros šonakt ar cilvēkiem, nē, ar lopiņiem, kuriem elementāra cieņa pret līdzcilvēkiem ir sveša, par pieklājības normām nemaz nerunājot. Sekli, aprobežoti tipi, kuri neredz tālāk par savu, es atvainojos, krāniņu. Sabiedrībai nederīgi deģenerāti. Vīrišķi, kuru attīstībā kaut kas samisējies un viņi savā domāšanā nav tikuši tālāk par puņķainiem trīspadsmitgadniekiem. Atmarozkas, kuriem nav ienācis prātā, ka varbūt vajadzētu mainīties, progresēt, izvirzīt jaunas prioritātes, nevis visu mūžu deldēt apmales, braukājot apkārt ar dēli un mētājot no sevis hvz` ko. Lai gan, ko tur brīnīties? Ja divdesmit divus gadus vecs cilvēks pilnā nopietnībā stāsta, ka šobrīd raksta zpd, tad tas, es ceru, komentārus neprasa. Nezinu, CIK lielam idiotam jābūt, lai tādā vecumā joprojām dzīvotu bez diploma par vidējo izglītību. Varu justies laimīga, ka man nav jādzīvo tādu cilvēku vidū. Es tur biju, mani tur, maigi sakot, šokēja, es no turienes aizgāju. Bet viņiem, nabaga puikām un meitenēm, jācenšas sadzīvot ar savu garīgo atpalicību, mūžīgi dzīvojot maldos. Man nudien, nudien viņu visu žēl.
Katrā ziņā tā bija vērtīga pieredze un tagad, kad man ir ar ko salīdzināt, es redzu, cik brīnišķīgi cilvēki ir man apkārt, un par savām intelektuālajām spējām arī vairs nešaubos. Varu būt laimīga, ka vīrieši, ar kuriem kontaktējos, joprojām prot atvērt durvis un palaist sievieti pa priekšu, un par piemērotāko pretinieku cīņai neuzskata sievieti. Varu būt laimīga, ka ap mani ir vīrieši, nevis nezināmas izcelsmes bezsmadzeņu radījumi. Varu būt laimīga, ka nedz es, nedz kāda no manām draudzenēm un pat tuvākajām paziņām, nav blonda dura, kura pat neapzinās, ka ir tikai drāžamais objekts, kuru noliek visi, kam nav slinkums. Jā, es varu būt laimīga un man ir visas tiesības tādai būt. Un es esmu arī.