Gunta. baltas pojenes.
biju tikko beigusi darbu, kad pamanīju neatbildēto zvanu. atzvanu un tur pretim runā žiperīga balss. jūtu, ka pensionāre. sieviete vaicā, vai es vēl meklēju dzīvokli. meklēju gan. un šī man saka, nu ta nāc šurp, skaties manējo. prasu, kur viņa atrodas un kā izrādās- 500m no mana darba. neko vairāk nepajautāju, eju skatīties. ne to, cik liels, ne cik maksā.
vieta ideāla, uzzvanu Guntai, ka esmu klāt. šī noskrien lejā un ieraugu- hipijiska paskata, ap 70 gadu vecu, uz 150cm sievieti- īsos, īsos džinsa šortos un mazā maiciņa, sapītas divas bizītes sirmajos matos, balti zobi un elpa mazliet pēc sīpoliem.
māja kā jau māja. Gunta ved mani augšā pa mazām vītņveida koka trepēm, jo ēkai ir divas ieejas. pirmais - o ou man prātā iestājas, kad seko viņas teikums, ka šeit ir wc un duša... ne iekšā dzīvoklī. tad noskaidrojas, ka tas ir tikai uz šo vienu dzīvokli, blakus pašām durvīm. nu ok, skatīšos tālāk istabas. ieejam iekšā- neliela virtuvīte ar burvīgu restaurētu koka grīdu, kuru Gunta pati noēvelējusi, apstrādājusi un noberzusi. augstie griesti. tas man patīk. tieši kā es vēlējos. tapetes jobanas, bet es tāpat gribu krāsot baltas. istaba arī ar burvīgo koka grīdu un perfektu krāsni kā rundāles pilī. mazām, zaļām flīzītēm. tā'tad-.... apkures nava. malciņa. un šis nu arī galvenais faktors, kāpēc nepaņēmu. jo viss atgādināja tādu pasaku namiņu. bet tā kā mums ir 9 mēneši ziema.. stiept malku, mosties no tā, ka atsaldētas kājas arī negribas..
Gunta vēl izvadāja pa savu haotisko dzīvokli, kur katrā istabā mitinās pa piedzīvotājam. nereāls bardaks, bet nekas nesmird un nav jūtamas alko klātūtnes.parādīja bēniņus, kuri jāizbūvē, izveda sētā, parādīja dārzu, šķņuņus, kurā pati guļ sienā, jo patīkās. ārzemju latviete. bet tā arī nesapratu- ir vai nav pilns rublis.
atvadoties Gunta man nogrieza burvīgas baltas pujenes no sava dārza. teica, ka dzīvoklītis esot tieši man piemērots. neliegšos. es vēl domāju, jo potenciālu tam visam redzu. ja vien nebūtu tā malka... ja vien Gunta ik pa laikam neskandētu, ka visi ir kā liela ģimene, jo viņai pieder visa māja un ir kopīga ''saimes telpa'', kur visi sēž, pļāpā un mazgā veļu. viena mašīna uz visu māju. izklausās skaistāk nekā ir, jo viss tādā haosā. ja vien viņa nemitīgi nemēģinātu atvērt kāda iedzīvotāja durvis, lai parādītu kā viņš tur lūk dzīvo, ja vien nepieteiktu, ka vienmēr ziemā varētu kurināt manu dzīvokli, kamēr nebūtu mājās... nekādas privātās dzīves, šķiet.
uhh. Gunta. riit es tev zvanīšu un teikšu, ka tomēr nē. Bet virtuvē pojenes smaržo. un es atceros burvīgo grīdu, griestus, koka logus, zaļo skatu pa logu un ceru, ka atradīsies jauki īrnieki.