Mana mazā māšele reizi pa reizei iepriecina mani ar kādu vēstulīti draugos. "Kā tev iet? Kāds pie jums laiks? Un kad būsi mājās?" Un tā katru reizi, bet mans prieks šos vārdus lasīt nemazinās nekad, un vienmēr uz šiem pāris jautājumiem sanāk atbildēt ļoti gari un plaši, stipri šaubos, vai vienpadsmit gadīgajai jaunkundzei vispār ir interesanti ko tādu lasīt, bet... Visvairāk es ceru, ka viņa uztvers to, kas rakstīts starp rindiņām, par to, cik ļoti man viņas pietrūkst, un kā es šovasar centīšos labot to, ka neesmu bijusi pārāk jauka lielā māsa visus iepriekšējos gadus, un tas labākais piemērs ne tik.  Nezinu, varbūt iemesls tam bija vecums un mūsu gadu starpība, vai neiztrūkstošā māsu greizsirdība, vai tas, ka laikā, kad viņa auga, manis nemaz nebija mājās...