mana dzīve ir kā kalanētika.

beibe, kas to izgudroja, bija kkāda pusinvalīde or smth un ar normāluTM sportu nodarboties nevarēja, lai arī gribēja. bet tad viņa izdomāja, ka tos pašus rezultātus var sasniegt, izpildot ārkārtīgi vienkāršas un nenoslogotas kustības, vien atkārtojot tās kādu miljonu reižu. nu un es tātad esmu subpar neskaitāmās jomās, tak atkārtojot vēl un vēl, un vēl /jāievelk elpa/ un vēl, un vēl dažkārt pat jūtos gandarīta un iepriecināta.

***

paradumu "gada beigās pusmēnesi rīt tā, it kā nebūtu rīts veselu gadu" atmetām jau sen, bet šogad jēdzienu "svētku galds" nicinājām vēl gaužāk nekā parasti. toties šobrīd esmu atkarīga no jēliem rutkiem, rāceņiem un kāļiem (tieši šādā secībā).