Es arī vakar beidzot noskatījos "Sadedzināt pēc izlasīšanas". Ir jau labs un smieklīgs, tāds perfekts 21. gs. paraugs. Bet man tomēr, cik nu es tās Koenu filmas esmu redzējusi, The Hudsucker Proxy vai O Brother, Where Art Thou? likās smeķīgākas. Bet varbūt man vienkārši labāk patīk pagātne. Reizēm es sev pārmetu, ka dzīvoju pagātnē. Prieku par kino apmeklējumu vienatnē mazliet samaitāja tas, ka zāles dežurants neļāva turēt kājas (bez zābakiem!) uz priekšējā krēsla atzveltnes, kur neviens taču nesēdēja un vispār bija gandrīz tukša zāle. Darbdienas beigās izstieptas kājas jūtami uzlabotu pašsajūtu, gribēju arī pažāvēt zābakus, un kājās man bija jaukas, tīras zeķītes. Tomēr strīdēties nesāku un atkārtot neuzdrošinājos, jo sapratu, ka novērošana turpinās.