Vakar beidzās skaņu darbnīca. Vairāk kā nedēļu pasaulei bija pavisam cita skaņa. Pie manis mājās bija tāda kā pamatskola - īsais kurss klausīšanās mācībā un daudzi skaņu vingrinājumi. No rītiem mums bija arī vingrošana. Pēc tam stundu pēc stundas skaņu vingrinājumi. Vakarpusē jau paši spēlējām sarežģītākas kompozīcijas. Sienas, durvis, grīdas, logi - viss ieskanējās, viss atdzīvojās. Mana māja bija pilna ar mūziku. Un es pati tik ļoti aizrāvos, tas ir tas, kas mani dara laimīgu. Tas ir tas kā dēļ man šķiet vērts dzīvot - spēlējoties ar tādiem niekiem kā tukšām skārda bundžiņām un pudeļu korķīšiem, radīt kaut ko skaistu, pārsteidzošu un jaunu. Nu un tad, ka tikai uz īsu brīdi. Tajā vienā īsajā brīdī taču viss ir pa īstam.
Vēl mums bija nodarbība arī Parkā. Staigājām pa pļavām un kalniem, klausījāmies, mazliet skanējām arī paši. Vēl mēs bijām Bolderājā pie jūras. Uzkāpām uz lielajām metāla tvertnēm un improvizējām. Ilgi, ilgi. Metāls zem kājām mums vibrēja, no pustukšajām cisternām augšā cēlās asa, tumša darvas smaka, mēs bijām augstu, augstu virs zemes, tuvāk debesīm, un viss ap mums skanēja, viļņojās, dunēja. Jūra tur lejā zem mums bija mierīga, sudrabaina, klusa. Pasaule skanēja tā kā mēs to atskaņojām. Ar bungu vālītēm, ar vijoļu lociņiem, ar pirkstiem, ar pēdām.
Vakar Noasā uzstājās mūsu pasniedzēji. Skaisti spēlēja visādus jocīgus priekšmetus. Nu, bet šodien ir tieši tāda diena, lai viss būtu beidzies. Pelēks un slapjš, tagad jāsāk atkal viss no sākuma.
Es tagad dzirdu daudz vairāk kā pirms pusotras nedēļas.