Būt ne-līdz-galam sociopātam ir tīri izdevīgi.
Nu, līdzīgi kā večukam, kas nāk pie daktera reizi 2 nedēļās pēc receptes 1 viagras tabletei - sadala 14 daļās, lai varētu pačurāt, netrāpot uz kurpēm.

Tu zini, kas notiks kārtējā sazvanā. Tu zini, kā sarunu atmīnēt, novērst domas, nobīdīt gultnē, kurā izdevīgi. Ar kuru iesākt personiski, kuram sāpēs laikapstākļi, kuram pajautāt, kā siltumsūknis tiek galā trakajos mīnusos.
Tu zini, kā izsprukt sveikā cauri, kā izsprukt no tiešām konfrontācijām. Uz kuriem e-pastiem atbildēt nekavējoties, uz kuriem - var gaidīt. Kad dienas beigās cross-referencē kādu veiktspēju, tad neizrādīties par zemu, bet nelekt ačis kā aizdomīgi augstu. Tieši šodien iesmēju, ka varētu pasniegt prokrastinācijas kursus, tikai, diemžēl, es droši vien iemanītos nodot tieši tik maz info, lai būtu sajūta, ka kaut kas ir dzirdēts, bet skilla nebūtu.
Protams, nav tā, ka tas notiek bez panikas. 5 minūtes pirms mītiņa gribas vemt. Bet viss notiek.
Mani aizvien glābj lai arī ar vecumu rūkošās, tomēr aizvien relatīvi augstās darba spējas. Šodien, nepārspīlējot, 20 minūtēs izdarīju darbu, uz ko biju norakstījis 2 nedēļas. Ne kā vienīgo darāmo, bet tomēr.
Un neba nu pliks slinkums. Ir kaut kāda apātija, tukšums - kas liek dienām tukši blenzt ekrānā.
Sajūta par visa notiekošā bezjēdzību. Skaties uz atvērtajiem tabiem, cilvēku lamāšanos un apsaukāšanos tajos, un domā, cik tas viss ir pretīgi tizli un bezjēdzīgi. Neko pasaulē nemainoši. Gribas zoom out un izkāpt. Neredzu izeju no apkārt valdošā stulbuma un tam paredzamā triumfa.

Tāds noskaņojums, ka varētu atkal Remarku palasīt. Sen nav gribējies, bet tagad ir akurāt tāds Ēnas paradīzē noskaņojums.
Plus, spekulācijas par bargo ziemu un no tās izrietošajām sekojošajām ģeopolitikas pavērsienu iespējām galīgi, galīgi nepriecē. Ēnas paradīzē, ka es jums saku.