Spams un marasmātiskas atmiņas :)
Galvā pilnīga miskaste. Jau kuro stundu mēģinu pastrādāt, bet nekas lāga nesanāk - domas ne uz ko nekoncentrējas, pat ne uz offtopikiem. Tad nu mēģināšu tās tomēr sakoncentrēt, paspamojot. :)
Vakar vakarā tā kārtīgāk iepazinos ar to tantuku, kuru kaut kad ziemā kāpnēs satiku. Jau krietni pavēlu izdomāju, ka vajag iebarot pienu kaķēniem, kuri kārtējo reizi būcenī blakus manam midzenim ieviesušies (nu kas man ir ar tiem kaķiem?!). Parasti pirms tādiem bīstamiem manevriem kādu brīdi pastāvu aiz aizvērtām durvīm un paspicēju ausis, lai pārliecinātos, ka kāpņutelpā neviena nav - nu neizjūtu es vēlēšanos ar cilvēkiem iepazīties, tas man jau sen un diez vai pat kaps mani mainīs. Bet ne jau par to ir stāsts. Tātad - atslēdzu durvis un, pagaidījusi, līdz kāpnēs norimst visi trokšņi, ar piena paku rokās ieslīdēju jau minētājā kaķu štāba mītnē. Un tūlīt sapratu, ka vajadzēja aiz tām durvīm pastāvēt ilgāk - pusstāvu augstāk atskanēja šļūcoši soļi un pēc brīža pievērtās kaķu būceņa durvis tika atrautas. Tantuks, kurš dzīvo virs manis, bija dzirdējis atslēgas skrapstoņu un visu to laiku, kamēr es aiz aizvērtām durvīm vaktēju viņu, bija tur pat uz augšējās kāpņu platformas klusiņām vaktējis mani. Vļipla, bija mana pirmā doma, un sagatavojos jau uz sarunu kādas stundas ilgumā - nu zināms tak, kādi tie tantuki mēdz būt. Bet nu neko, izrādījās tīri sakarīga večiņa. Par Veltastanti saucot. Agrāk par Veltu esot saukuši, bet tagad, kad veca, par "tanti" esot kļuvusi. Par kaķiem parunājām, par vārda un dzimšanas dienām, par to, "kāpēc tik jauna un skaista meitene viena dzīvo". Ir savādi tā parunāt ar pilnīgi svešu vecu cilvēku, parasti no viņiem turos pa gabalu, bet laikam komunikācijas trūkums ir darījis savu. Atcerējos vecmammu. Ne savu, viņa bija pavisam citādāka. Citu vecmammu, kura nemaz nebija mana, mēs reiz dzīvojām kaimiņos kādā vecā un brūkošā mājā, kad vēl biju pavisam maza, viņas pašas bērni un mazbērni viņu par Muteri sauca, un viņa tomēr bija mana uz to īso posmu, ko mēs kopā šajā pasaulē pavadījām, tā pat kā viņas meitas ģimene bija mana ģimene. No tām latviešu večiņām, kas zeķes ada, pie krāsns sildoties, un zina pastāstīt par māju, kurā dzīvo, gandrīz no pašiem tās pirmsākumiem. Man ir tikai viena viņas fotogrāfija saglabājusies, bet tās pat nav šeit, ir tikai atmiņas par vecišķām rokām, līkām kājām trikotāžas zeķbiksēs un sajūtām, atmiņas par siltumu. Tās kaut kā atgriezās vakar tajā kāpņu laukumiņā. Parunājāmies ar Veltastanti, tur pat kāpnēs stāvot, tad viņa atvainojās, ka esot mani tik ilgi aizkavējusi. Novēlējām viena otrai ar labu nakti, un tantuks aizšļūca atpakaļ uz savu dzīvokli, bet es aizbultējos savējā. Un dīvaini bija sev atzīt, ka šī saruna bija pat patīkama.