man šķiet, ka lielāko daļu mūsdienu literatūras, kas man pa īstam patīk, cilvēki ir sarakstījuši aiz riebuma pret ārprātīgi garlaicīgo mūsdienu vēsturi. teiksim, ko var uzrakstīt par pēdējiem pārdesmit gadiem latvijā, ja tur cirkulē apkārt pāris ļimoni kešā, pieci nekustamie īpašumi vai īpašnieki, geji ir aizrāpojuši pārsimt metrus līdz anglikāņu baznīcai, un pat loskutovs ar strīķi nespēj provaidēt pilnvērtīgu bojeviku samsung ledus hallē, uzspridzinot aivaru 666, kas brauc ar bruņotu ledus tīrāmo mašīnu? ņištjaks!

tādēļ es vairāk nekā cilvēciski saprotu, kāpēc sorokina grāmatās staļins pišas ar hruščovu un vispār ir veselīga daļa pornuhas, bet peļevinam pa ielām staigā vampīri ar sēnēm kuņģīm un ēģiptiešu spoguļmaskām kabatās - tas pārfrāzējot, bet ideja ir saprotama.

tas par tēmu, kā es vakardien saldenu dūmu aizsegā NL izstāstīju moderno latvijas vēsturi no "nībelungu gredzena" aspekta, kad lembergam bija cepure, ar kuru viņš varēja pārvērsties par šķēli, panteļejevs atradās dievu bojāejas priekšgalā, pie tam viņam bija piecas sejas, nevis divas, emsis brauca ar no miroņu pirkstu nagiem izgatavoto kuteri 'rīga - liepāja' un nogrima netālu no reikjavikas.
tas bija ievadam, bet mēs atzinām, ka mitoloģijā slēpjas viss labais, dēļ kā nesākt gaudot uz mēnesi.