Jā, tādā pasaulē reāli bail radīt bērnus.
Ak, šis "kad mēs augām tā nebija"!
Pēc sevis atceros, ka reāli bija vēl trakāk, tikai to neviens no malas neredzēja, nefilmēja un visādos "degpunktā" nerādīja.
Un tas priekšstats par "labajiem bērniņiem"... Bērns taču nav ne labs, ne ļauns, bet gan patiess savā dzīvnieciskumā. Turklāt šis patiesums arī ir tas, kā dēļ tautai tik ļoti tīk bērni un dzīvnieki.
par pirmo piekrītu- es laikam pati esmu pārāk jaunai, lai tā objektīvi salīdzinātu pat ja manos laikos bērniem vēl nebija iespējas ar saviem zvanošajiem pričendāļiem sajusties kā maziem Kventiniem Tarantīno.
Bet bērnus saistīt ar dzīnieciskumu gan nav īpaši precīzi un es laikam piesliešos tām psiholoģijas teorijām, kas uzskata, ka sabiedrība cilvēku padara ļaunu, lai cik slidens šis apzīmējums būtu. Nevajag jaukt pakļaušanos instinktiem ar patiesumu
Jā, šī mistiskā sabiedrība, kas kaut ko padara.
No kā tad šī sabiedrība sastāv? Vai tad ne tādiem pašiem bērniem?
Un kā tad ar tā saucamo pieaugušo kriptēto vardarbības tieksmi, kas galu galā izpaužas tajās pašās filmās'n'stuff?
Protams, atsevišķs indivīds ir absolūti labs. Ļauns viņš var būt tikai sabiedrības kontekstā, kas pašsaglabāšanās mērķa labad sāk definēt ļaunumu.
to, ka šāda veida instinkti eksistē ikvienā no mums, es nenoliedzu, bet ja Tu man nepiekrīti par audzināšanas un ārejo apstākļu nozīmi, paskaidro, kāpēc ir tādi cilvēki, kas ne bērnībā, ne pieaugušākos gados nav rīkojušies fiziski nežēlīgi?
Domāju tie gadījumi var būt dažādi:
1) cilvēks vienkārši nespēj rīkoties fiziski nežēlīgi savu garīgo un/vai fizisko īpašību dēļ, taču tik un tā tieksme uz vardarbību viņā ir un tā izpaužas, teiksim - garīgā vardarbībā ar visādām aizmugursikām aprunāšanām, intrigām 'n stuff;
2) cilvēkam ir laba ģimene, kas viņam velta daudz laika un cieņas, kā arī pašam cilvēkam ir noteiktas personības īpašības, kā rezultātā cilvēks pieaug daudz ātrāk un sāk apzināties sociālās uzvedības noteikumus.
un vai šie gadījumi nav tas, ko es Tev iepriekš mēģināju paskaidrot?
Tu rakstīji: "sabiedrība cilvēku padara ļaunu", un tas nešķiet sevišķi precīzs apzīmējums, jo tas izklausās tā, it kā iekšēji labu un nevardarbīgu cilvēku iegrūž sabiedrībā un tā viņu piespiež uz līdzcilvēku abižošanu.
Un manā bērnībā (kas ir tas pats laiks, kad Tavējā), skatoties filmas, kurās parādās kaut kādi kautiņi (un arī seksiņi), tēvs vienmēr tā nopūtās un teica: "Tad nu īstā filma, ko rādīt laikā, kad bērni vēl neguļ". Es sēžu dīvānā un kaunos, ka skatos kaut ko tādu. Lai gan TV neviens tā arī neizslēdz.
mani vecāki gan pārslēdza tās seksa ainas uz citu kanālu. Lai gan atceros reizes, kad man vienkārši vajadzēja "aiztaisīt acis" :)
"Kad es augu", resp., tālajos astoņdesmitajos, pamatskolas vecuma bērnu vidē netrūka nedz kautiņu (līdz pat atspārdīšanām), nedz izsmiešanas, pazemošanas un cinisma. Droši vien līdz publiskošanai aizgāja daudz mazāk faktu, un tas rada maldīgo iespaidu par tīrajām bērnu dvēselītēm kādreiz pagātnē.
Nu, nedaudz oftopiks sanāk, bet ja 77.videnē joprojām direktore ir Dzelme (pirm pāris gadiem vēl bija), nebrīnos par šādu virspusēju atbildi.
Viņa pati ir žņaudzams un filmējams rāpulis.