par pirmo piekrītu- es laikam pati esmu pārāk jaunai, lai tā objektīvi salīdzinātu pat ja manos laikos bērniem vēl nebija iespējas ar saviem zvanošajiem pričendāļiem sajusties kā maziem Kventiniem Tarantīno.
Bet bērnus saistīt ar dzīnieciskumu gan nav īpaši precīzi un es laikam piesliešos tām psiholoģijas teorijām, kas uzskata, ka sabiedrība cilvēku padara ļaunu, lai cik slidens šis apzīmējums būtu. Nevajag jaukt pakļaušanos instinktiem ar patiesumu
Jā, šī mistiskā sabiedrība, kas kaut ko padara.
No kā tad šī sabiedrība sastāv? Vai tad ne tādiem pašiem bērniem?
Un kā tad ar tā saucamo pieaugušo kriptēto vardarbības tieksmi, kas galu galā izpaužas tajās pašās filmās'n'stuff?
Protams, atsevišķs indivīds ir absolūti labs. Ļauns viņš var būt tikai sabiedrības kontekstā, kas pašsaglabāšanās mērķa labad sāk definēt ļaunumu.
to, ka šāda veida instinkti eksistē ikvienā no mums, es nenoliedzu, bet ja Tu man nepiekrīti par audzināšanas un ārejo apstākļu nozīmi, paskaidro, kāpēc ir tādi cilvēki, kas ne bērnībā, ne pieaugušākos gados nav rīkojušies fiziski nežēlīgi?
Domāju tie gadījumi var būt dažādi:
1) cilvēks vienkārši nespēj rīkoties fiziski nežēlīgi savu garīgo un/vai fizisko īpašību dēļ, taču tik un tā tieksme uz vardarbību viņā ir un tā izpaužas, teiksim - garīgā vardarbībā ar visādām aizmugursikām aprunāšanām, intrigām 'n stuff;
2) cilvēkam ir laba ģimene, kas viņam velta daudz laika un cieņas, kā arī pašam cilvēkam ir noteiktas personības īpašības, kā rezultātā cilvēks pieaug daudz ātrāk un sāk apzināties sociālās uzvedības noteikumus.
un vai šie gadījumi nav tas, ko es Tev iepriekš mēģināju paskaidrot?
Tu rakstīji: "sabiedrība cilvēku padara ļaunu", un tas nešķiet sevišķi precīzs apzīmējums, jo tas izklausās tā, it kā iekšēji labu un nevardarbīgu cilvēku iegrūž sabiedrībā un tā viņu piespiež uz līdzcilvēku abižošanu.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}