Es esmu seja vakara vilcienā.

Salijis, pelēkās drēbēs, piebāztu mugursomu, es dodos pretim pilsētai. Es esmu vienkārši kārtējā neievērojamā seja starp citām. Austiņās skan mazliet mistiska mūzika, tāda, pie kuras pīpēt zāli, izģērbt sievieti, un/vai doties darīt lietas, no kurām atpakaļceļa nav.
Vilciens šķērso kanālu. Skaists tipveida dzelzceļa tilts. Man uz tādiem fetišs, tas ir bezmaz pēdējais piemineklos 19.gadsimta inženieru veikumam. Skrūves, kniedes, daudz metāla. Katrs tāds tilts man atgādina Bruklinas tiltu, ar policistiem katrā tilta galā, kas, rīta pastaigā Tevi vienkārši pasveicina. Novēl labu dienu. Bet tas tiek darīts ar nodomu, lai Tu justos droši, zinot, ka policists nav iesnaudies savā mašīnītē. Lai Tu nesadomātu kādam nočiept vai atņemt maku, telefonu vai kameru.

Vilciens dun tālāk. Šodien līdz galam.
Es izkāpšu stacijā, slapjo jaku aizpogāšu līdz augšai, uzlikšu kapuci, un iejukšu lidzīgi nošņurkušo cilvēku pūlī. Ja Remarks dzīvotu mūsdienās, esmu drošs, viņš visu dienu pavadītu vilcienu stacijās. Tā ļaužu soļanka, kas tur grozās - kur katrs ir citāds, bet visi vienādi tukši un nožēlojami - būtu izcils materiāls kādai jaunai grāmatai. Ēnas paradīzē, haha, žēl, ka jau aizņemts.

Nav jau iemesla sūdzēties. Viss ir labi. Pat ļoti. Tikai tas tukšums iekšā, tā vecuma sākum sajūta, kad beigu pulkstenis skaļāk sāk tikšķēt, kad aizvien biežāk aiziet tie, kas vēl vakar bija jauni, bet nu jau vairs nē, un tas nozīmē, ka pats jau arī turpat vien esmu. Un pēc statistikas, pat tuvāk.

Mūzika uzlādē. Stacija tuvojas. Iejukt pūlī, kuru es nicinu tikpat ļoti, kā pūlis nicina mani. Pat ja nav korekti to atzīt un visi cilvēki brāļi.

Smēķēt tādās dienās kā šī ir mazohistiska izprieca. Tīra bauda.

Man pietrūkst metāliskās aizslēga skaņas, pulvera smakas. Čaulīšu uz grīdas. Cik ļoti dzīvs var sajusties, trenējoties dzīvību ņemt.
Bet es esmu labs cilvēks. Varbūt. Man esot labsirdīgas acis. Varbūt.

Es te esmu un manis te nav. Nakamā pietura mana. Pilsēta satumst, pamostas mafija.

Sirdi silda seši auksti bundzinieki.