Vai viegli būt sociālajam blogerim?
jā un nē.
nē, ja vēlies saturīgus blodziņa ierakstus par aktuālām tēmām tavā iekšējā pasaulē un apkārtējā sabiedrībā. vēlies būt pamanīts, saprasts un izlikties par ineliģentu būtni.
jā, ja klabini kaut ko no sērijas es šodien brokastīs apēdu kruasānu, garšoja pēc sū.. un tu slēpies zem nikiem, pseidonīmiem, ražo vienu pēc otra, ja rodas aizdomas, ka kāds tevi ir atklajis.
nu jūs jau paši saprotiet, kā tas notiek.

trakāk kļūst tad, ja topi atkarīgs no blogošanas, blogo par visu un visiem, vairāk uzticies komentāriem savā blogā nekā veselajam saprātam (šito saskatījos vienā no House MD sērijām, kurā? jei bogu nepateikšu).

kāpēc es sāku blogot? long story. tas bij tālajā 2004. gadā, kad atklaju cibas priekus, pablogoju, bet apnika, jo tai laikā nekas interesants manā dzīvē nenotika.
atsāku, kad biju šķiršanās procesā un vairs netiku galā ar to milzīgo sāpi, kas manī dega. jāsaka, ka blogošana nedaudz palīdzēja, tad jau sāka kļūt par nelielu ieradumu, tad radās cilvēki, kurus satieku ari reālajā dzīvē. tagad? hmm...
no vienas puses, man liekas, ka esmu sevi izsmēlusi un palieku garlaicīga. negribu cept ierakstus par kruasāniem, neesmu tik gudra, lai spriedelētu par politiku un apspriestu jaunākās tendences slavenību dzīvē, bet no otras puses, esmu pieradusi, ka varu iekliegt šeit to, kas man liekas aktuāls.

secinājums - vai viegli būt blogerim? jā, ja tas ir tavs personigais blogs un tev, pa lielam, nav svarīgi, ko citi domā par taviem blogojumiem. nē, nav viegli, ja esi nopietns cilvēks vai cilvēks ar sasodīti vārgu pašapziņu