Nogriezu matus, nopirku ādas bikses.
Nakti pavadīju ar grieķu filosofiem un saldumiem. Tad aizmigu un pamodos ap vieniem. Taisījos uz Jelgavu, pa logu redzēju vairākus gadījuma rakstura strādniekus no mašīnas kraujam granulas kurtuvē (mana tēva vadībā). Saģērbušies kā nu kurais, kopumā izskatās pēc bandītiem. Taču arī no viņiem visiem, kaut pa gabalu, izvēlējos savu favorītu - tādu ar uzrullētu, melnu cepuri un melnām trenniņveidīgām biksēm, kas glīti saliktas zeķēs. Tas tāds ikdienišķš konkursiņš - izvēlēties grupu un atlasīt favorītus.
Uz Jelgavu nostopēju busiņu ar diviem pusmūža vīriešiem. Vņi man neteica, kur brauc un lika sēdēt sev abiem pa vidu. Vietas bija ne vairāk kā 2,5 cilvēkiem, taču uz vienīgā sēdekļa sēdējām mēs visi trīs un ārtumpārslēgs rīvēja manu kāju. Vadītājs runāja tādā savādā krievu valodā ar latvisku akcentu , lai gan es un otrs vecis bijām skaidri latvieši. Tas nevadītājs vecis uzdeva dažādus jautājumus, arī par precēšanos. Tad nu likās, ka esmu Grietiņa un viņš tas Dundurnieks. Bhāāmņrrr! Viņi gribēja mani piespiest pārdot tēva akumulatorus, jo viņiem, redz, ir bizness - braukā apkārt, pērk vecos, tad brauc uz leišiem un 1 jaunu maina pret 10 vecajiem + piemaksā. Es atsacījos sadarboties, uzskatot, ka tēvs pats ir saimnieks pār saviem akumulatoriem. Tad viņi, uzzinājuši, ka braucu uz bibliotēku, aicināja mani mesties dēkā - izņemt grāmatas un doties ar viņiem izbraucienā līdz Dagdai, D-pilij, kaut vai Kaļiņingradai, jo ar skaistu meiteni, sak, viņiem biznesā iešot labāk. Un par mācībām lai neuztraucos, došot man arī laiku lasīt un tad liks man atstāstīt izlasīto. Mh, kātad viņi gribēs klausīties par Dionīsa mistērijām un Homera varoņiem..
Bibliotēkā mani sarūgtināja līdz sirds dibenam. Uzskatu, ka Jelgavas Zinātniskā bibliotēka ir stipri vien provinciāla, nedodot grāmatas uz mājām un vispār, neturot grāmatas par romiešiem un grieķiem.
Tad es sāku meklēt frizētavu, bet nonācu Jelgavas tirgū. Kur viss, viss bija ciet. (sanitārā diena?) Kopīgi ar vienu bomzīti šļūkājām starp būdelēm, viņš ar savu nezkādu mērķi, es ar "nopirkt rupo miežu malumu sunim".
Šļūkāju atpakaļ. Biju miljons frizētavās, līdz beidzot vienā nosēdos ar lūgumu nogriezt matiem galus. Lai gan meitene bija jauka un ļoti rūpīga, man tomēr ir nedaudz, nedaudz žēl, ka sanāca nogriezt tik daudz. Bize tagad ir tādā izsmiekla garumā. Taču zinu, ka šodien bija laba diena griešanai, ātri ataugs.
Vēl pirms braukšanas uz Glūdu iegāju uzmērīt ādas bikses. Gandrīz paņēmu, taču tad racionālais ņēma virsroku.
Tesos uz autobusu ko nagi nes, paspēju. Nometos blakus vienam unkulītim sēdēt. Pēkšņi viņš kā traks, neko nepaskaidrojot, aizskrien sēdēt pie cita vīrieša priekšējā benķī. Katrs pats savas laimes kalējs, es nodomāju.
Ienācu dzīvoklī un tēvs guļ aizmidzis. "Klausās" televīzorā zelta drudzi vai kā nu to sauc. Es saprotu, ka viņam kā proletariātam ir šauras izklaides iespējas. Vai nu uzdot simts muļķīgu jautājumu un sūdzēties par hroniskām sāpēm random vietās, vai skatīties tv, pat tad ja guli. Vienatnē palikt ir bīstami, tāpēc mūždien jākuļ jezga. Saprotot tēva ierobežotību, dziļi līdzjusdama, izvāru viņam makaronus.
Diena ir izdevusies!