Kā tāds rozā mākoni es plivinos šajā pavasarī, nekur īsti nevaru atrast mieru. Šausmīgi, šausmīgi ilgojos, galva pilna ar sapņiem un cerībām, esmu iemīlējusies līdz ausīm un pat vēl vairāk, esmu iekšā mīlestībā pāri galvai. Mīlestība manī aizņem tik daudz vietas, ka visam citam jāsaraujas mazākam.
Vēl pat divas nedēļas nav pagājušas, kopš S. ir aizbraucis, sākumā man bija kaut kā vieglāk, bet tagad ir dienas, kad es vienkārši nevaru izturēt, man neko citu negribas, tikai būt ar viņu kopā kaut vai brītiņu. Bet man taču ir jādzīvo, nu kaut vai pārtika jāpērk un jāstrādā, un es jau visu arī daru, bet jūtos tā, it kā viss slīdētu garām, neskaidrs, izplūdis, bet es palieku uz vietas, domājot vienas un tās pašas domas, ilgojoties, gaidot, dzīvojot savā galvā un sirdī.
Traki tas ir un skaisti arī. Un man nenāk ne prātā pretoties. Lai viss ir tāds skaists, jūtīgs un rozā. Lai notiek.