es jau iepriekš zināju, ka paklausīšu. un es pat pierādīšu mātei, ka viņa kļūdījusies, mani apsmiedama. es it nemaz nešaubījos, ka spēšu būt gluži vieglprātīgts... tajā brīdī, man radās doma - ja jau es pats izlikšos par vieglprātīgu, arī māte varbūt tikai simulēja šīs jūtas. ar tādu domu es varēju vēl noturēt sev vietiņu, kur paslēpties. tā bija mana vienīgā atbilde likteņa mestajam aicinājumam, kas spieda mani grimt līdz galam, aizvien zemāk un zemāk - tur, kur māte jau mani veda, un dzert ar viņu kopā kādu glāzi, dzert, kad vien viņai to sagribēsies, dzert līdz pat gultai... viņas jautrība mani apstulbināja, bet vai man nebija jāatzīst, ka nolaižoties iezīmējās tas, ko patiesībā visvairāk vēlējos - doties pretī pašām lielākajām briesmām, kas man sniegtu vislielāko reibumu? vai gan es nezināju, ka māte mani beigās novedīs turpat, kur sevi? tas bija tik apkaunojoši. vai gan viņa mani nevaldzināja tieši dēļ šiem dzertiņiem, ko viņas pašlepnums vērta tik velnišķīgus? un tāpat kā māte, kas visu laiku mainījās - no kauna līdz valdzinājumam, no drosmes līdz svinīgai nopietnībai - tā mani neklausīja arī paša domas, īpaši jau tajā nepastāvīgajā nojausmā, ko tik uztraucošu vērta viegli iztēlojamā Reas vieglprātība.