Kā es atteicos no kristietības uz visiem laikiem?

Biju kādreiz vienkārši mazs bērns, kuram bieži pazuda kaķi. Kāds laikam tiem darīja pāri. Varbūt lapsas apēda. Skolā bija obligātā ticības mācība, kur žēlabainā balsī skolas veča sludināja pātarus. Noticēju, katru dienu lūdzos, lai Jehova atgrieztu manus kaķus. Nekā! Tad es sapratu, ka viņa ir jukusi un baznīca ir krāpniecības shēma. Tas notika ļoti agri manā bērnībā.

Jau pusaudžu gados ar draugiem metām tirgus laukumā pie vietējās baznīcas. Jukusī veča aicināja iekšā. Iegājām, klusējām, līdz kāds sāka smieties. Skrējām ārā, bet draugam pa ceļam nošļuka bikses līdz zemei. Viņam bija milzīgas kabatas, kas pilnas ar aliņiem. Tā smējos! Vēl šobaltdien atceros ar prieku.