psihiatram
esmu pamodusies un aiz loga nav ne čigāns, ne siena. sildītājs patīkami dūc ausī. te ir koki. un it kā svešs, bet tajā pašā laikā viss jau sen pazīstams un zināms:)
pēdējā laikā vairs neceļos pusvienos pa dienu, bet priekš sevis krietni agrāk. miegs ir labāks, naktīs neceļos bezpriģelī un stresā augšā. gultā guļu zvaigznītē un turpinu nedaudz siekaloties spilvenā. no rītiem vāru karstu tēju, dzeru to, tad sakopju seju un parasti tešos uz treniņu, lai pēc tam ietu uz darbu. un es to nerakstu ar ironiju. man patīk saplānots laiks un saplānota dzīve.
pietrūkst tikai mežs, jūra utml lietas, kuras vienam darīt nav īsti pie pilna rubļa.
un ne velti es saku, ka man riebjas aukstais laiks un šitā ziema. man tiešām riebjas. es vēl saprastu, ja būtu bijusi smukā sarma. bet nebija. nu i nafig. un visam šitam briesmīgajam laikam par godu esmu ieguvusi tikai apsaldētu sejas nervu, kurš mani tomēr nedaudz iestresina, jo ir sāpīgs un nepatīkams.

atslēga pastkastītē.