dvēseles epicikli
Man ir attiecības ar manām lietām. Kā minimums ar ikdienā lietotajiem gadžetveidīgajiem. Sevišķi tām dažām iekārtām, kurām ir uzlikts custom-made operāšn sistems. Jūtos kā ģimenē. Tikai bēdīgi, kad kāds no manējiem klepo un puņķojas - ričuki vai gičas, vai kompji, vai bakstelefons (sasists un skārienjūtīgs kā Čivičs)... vēl varētu visu ko saukt - visam sava dvēselīte tomēr, ja ar prātu un dzīvību līdzdarbojies to funkcionētspējā. Īsnībā forši. Tikai "tie citi" nesaprot. "Tās ir tikai lietas!" Nē. Tās nav "tikai lietas". Tas esmu es. Tās lietas ir mana dzīvība. Mans ķermenis iesniedzas visā, ko saprotu. Esmu milzīgs un tēlaini līdzīgs Lidojošajam Spageti Drausmonim (LSD). Musturi (patterns) saglabā ģimeniskumu, kamēr centrālie spēj ietekmēt perifēros. Kontrolētā haosa iekšējā deja attiecībās pašam ar sevi caur Citu. Līdz izaicina par traku un jāsāk domāt: "Varbūt tas salūzušais sūds, no kura vairs točna labumu nevar izlūgties, ir "tikai lieta"." So it goes...