Eižens Tūļa skaita naudu
Bija pienācis brīdis, kad Eižens Tūļa vairs nekādi nespēja izprast savu naudas plūsmu. Teiksiet, kas tur daudz ko saprast vai nesaprast - nauda nāk un iet, turklāt iet parasti ātrāk un vieglāk nekā nāk atpakaļ. Bet Eiženam tas viss nemaz nelikās tik vienkārši, jo pavisam īsā laika sprīdī, neko sevišķu nepirkdams, bija notērējis tik daudz naudas, cik parasti izdeva četrreiz ilgākā laika posmā. Lai lasītājam būtu vieglāk saprast, piebildīšu, ka runāju par nedēļu un mēnesi.

Protams, kas nu kuram ir "nekas īpašs", jo reiz uz šīs pasaules bija dzīvojis kāds makten švītīgs dēlietis (jādomā, ka tādi augļi pa Zemes virsu vazājas apkārt vēl šobaltdien), kurš par ļoti normālu parādību uzskatīja, ja reizi divās nedēļās viņa drēbju skapī parādījās pa jaunam uzvalkam un baltam kreklam. Tikpat normāla bija arī gadu valkāta uzvalka izmešana mēslainē. Tas, pats par sevi saprotams, ir ļoti apsveicams labdarības akts, jo tādā vīzē bezpajumtniekiem radās iespēja reizi divās nedēļās gruntīgi izplūkties dēļ jauna uzvalka, jo, kā noprotat, pretendenti uz gadu valkāto uzvalku mēdza sarasties vairāk par vienu, par diviem un trijiem. Ar laiku humānās palīdzības saņēmēji pierada pie šādām izvirtībām, un sāka kļūt izvēlīgi. Viens savā īpašumā nevēlējās iegūt tumšu uzvalku, kuram "mazas, nejēdzīgas strīpiņas", citam savukārt nepatika gaiši zaļa krāsa... Būtu bezpajumtnieki bijuši maķenīt gudrāki, viņi būtu iedomājušies mazlietotos uzvalkus un kreklus aizstiept līdz lietotu apģērbu veikalam un nopārdot par diezgan labu naudiņu, taču šis ir spriedelējums no sērijas "ja tantei būtu riteņi, tad viņa būtu tramvajs".

Bezpajumtnieki, klaidoņi, bomži (sauciet, kā gribiet, taču es parasti lietoju pirmos divus apzīmējumus, jo pēdējais ir izteikti nelatvisks, lai gan daudzi šā vārda patieso nozīmi nemaz nezina... līdzīgi, kā daudzu citu pēdējā vai netik pēdējā laikā sarunvalodā ievazātiem apzīmējumiem, pārsvarā ar ne sevišķi glaimojošu saturu), kā jau minēju tik gudri vis nebija, tāpēc diezgan bieži dārgais uzvalks tika nolemts satrūdēšanai pilsētnieku sadzīves atkritumu kapā.

Žēl, ka Eižens Tūļa šo cilvēku nepazina personīgi - iespējams, ka viņš būtu metis kaunu pie malas un pavaicājis, vai kādu no uzvalkiem, kurus viņš vieglu sirdi mēdz izmest atkritumos, nevarētu atdot viņam, jo Eižens, redz, pie jaunas izejamās štātes var atļauties tikt tikai reizi pusotrā vai divos gados. Kaut gan nē, diez vai šis cilvēks būtu bijis viņa izmērā (ja esat iepazinušies ar slavenā Mērfija likumiem, sapratīsiet manu bažu pamatojumu), jo Tūļas jaunskungs pat lāga nevar iegādāties bikses, kuras varētu nēsāt bez jostas. Protams, josta lieti noder apģērba izpušķošanā (senajiem cilvēkiem josta bija arī simboliska robežšķirtne starp cilvēka cienīgo un ne tik cienīgo ķermeņa daļu, citiem vārdiem sakot, augšu un apakšu... Man gan gribētos domāt, ka daudziem sabiedrībā redzamiem cilvēkiem ķermeņa apakšējā daļa veic daudz tīrākas un patīkamākas darbības, nekā tā augšējā daļa, ar galvu priekšgalā), taču cita lieta ir, ja bez jostas, bikses noslīd tiktāl, ka to stakle atrod par pieņemamu kūļāties ceļu rajonā. Moderni, protams, taču Eiženam, maķenīt vecmodīgam cilvēkam, šāds paskats rosina asociācijas drīzāk ar putnu biedēkli vectēva augļu dārzā nevis vismaz gandrīz normālu cilvēku. Neko darīt, ir mūsu vidū gandrīz gandrīz normāli cilvēki, un mums neatliek nekas cits, kā vien ar to samierināties un turpināt stāstu par Eižena Tūļas "nekas īpašs" vārdu savienojuma interpretāciju (ja lasītājs ir aizmirsis, par ko bija šis stāsts, lūdzu, pieņemiet manu visdziļāko atvainošanos un izlasiet pirmo rindkopu vēlreiz).

Tātad Eiženam Tūļam nekas īpašs bija nedēļas laikā priekš pārtikas produktiem izdoti lati desmit, taču 2004.gada pavasarī bija pienācis brīdis, kad nedēļas laikā, apmeklējot tikai Rīgas lielveikalus un mazveikalus, maciņš pamanījies iztukšoties četras reizes ātrāk nekā parasti. Un tam nu Eižens puslīdz ticamu izskaidrojumu rast nespēja, jo melnie ikri un lašmaizītes viņa vēderā viesojušās nebija, tāpat kā viņš nebija viesojies nevienā no Latvijas smalkākajiem restorāniem vai nesmalkākajiem krogiem. Arī alkoholiskie dzērieni viņa ēdienkartē parādījušies nebija, kas varētu izskaidrot nespēju atcerēties iepriekšējā nedēļā iegādāto.
Tad nu Eiženam Tūļam neatlika nekas cits, kā atvērt sava vienistabas dzīvokļa durvis un ielaist iekšā to parādību (viņai gan nepatika, ka šo dēvē tādā vārdā, bet es tomēr atļaušos viņai mazliet ieriebt), kas visu nedēļu bija mīņājusies pa kājslauķi viņa dzīvokļa durvju priekšā.

"Esiet sveicināta, Inflācijas kundze!"