#
Mācu sev katru reizi, kad gribās uz viņu par ko dusmoties vai pārmest, pirms tam iziet cauri jautājumam: 'Vai es tā dusmotos un to tā uztvertu arī tad, ja es būtu izgulējusies/atpūtusies/izdarījusi vajadzīgo/apmierināta ar sevi/būtu brīvdiena un man nekas nebūtu jādara u.tml. [atkarībā no situācijas]?' Diezgan bieži nonāku pie secinājuma, ka tad, ja pati labi justos, kaitinošo lietu uztvertu pavisam mierīgi vai pat nepamanītu. Un tad saprotu, ka tas šajā gadījumā nav pieskaitāms viņam, tā esmu es, uz ko esmu dusmīga. Un norimstu.
Kaut kā līdzīgi pārmešanai palīdz sākt domāt par visu no otras puses. Ja ieraugu ko neizdarītu, vēršu uzmanību uz tām lietām, ko pati neesmu izdarījusi un par ko viņš klusē. Vai arī kā būtu, ja viņš man mēģinātu rādīt, kā kas ir jādara 'pareizi'. Beigās sanāk pat justies pateicīgai par visu to, ko viņš nepasaka.
It kā šķiet ļoti vienkārši. Varētu pat teikt, ka garlaicīgi. Un savā ziņā it kā jau neko dzīvē nemaina, jo noklusēto nepamana. Bet tomēr liekas vērtīgi.
Varbūt labi cilvēki tāpēc šķiet garlaicīgi, ka tās lietas, kam viņi pieturās, ir aptuveni tādas.