lūk, šitāds ierakstiņš
ir cilvēki, kas guļ uz vēdera, ir, kas guļ čokurā. es guļu kā suns uz pasviesta deķa. kā kuce pieglaustām ausīm un smilkstēdama. es nogrūžu roku, kas miegā gļēvi stiepjas man pār muguru, piespiežos pie aukstās sienas un kaucu. es nerunāju rītos, neķeros ap kaklu pēc mīlēšanās. naidīgi raugos apkārt, balstos pret mūri un raudu. droši vien pareizi darīja tas, kurš mani vienmēr izdzina vakaros laukā. jo tikai ass vējš un lietus varēja mani apklusināt.