"Vinnija Pūka" modernā versija
Pirmpublicēts šodien by kuminjsh iekš murminjrozes


I. daļa
by A. A. Milne & Laacz

Viss bija visnotaļ klusi it visā visumā caurcaurēm lielajā mežā. Koki sačukstējās savā starpā, kamēr vējš šalcināja to lapas. Zem visai liela ozola dzīvoja lācīc Vinnijs Pūx. No Pūxa mājas iekšām skanēja pastavīgs bums bums bums! Tā bija viņa medus burku lēkāšana (ne bez Pūxa palīdzības) trauku skapī. Caur mazo mazītiņo Pūxa mājiņas lodziņu varēja redzēt kā viņa rokām cilāts tapa cirvis pār Kristofera Robina mirstīgajām atliekām.

"Kāpēc... viņš... ne... ielien..." pūta Pūx sevī un cirvis nolaidās uz tām atliekām vēlreiz. Grīdā bija caurums, kuru Pūx bija piesedzis ar savu mīļāko grīdsegu. Kristofers Robins, šis stulbais dibens ne pārāk līda šai caurumā. Pūks saķēra stingrāk cirvi un izsadomāja, ka nu Robins šķirsies no savām kājām. "Visjaukākā ideja manā mūžā", nodomāja Pūx un sāka dungāt pie sevis kādu dziesmiņu, līdz pārcirta pēdējo cīpslu un iestampāja pēdējās Kristofora Robina ķermeņa atliekas tai caurumā. "Vienmēr tik lecīgs...", nodomāja Pūx, "Vienmēt tik lecīgs, vienmēr paķerdams mani ar savu pretīgo rociņu un sacīdams: Daffai, Pūx, ejam Piedzīvojumā! vai Pūx, tu esi dumš lācis! tai tizlajā klīrīgajā un izlutinātajā balšelē, un viņa stulbie sīkie šorti - lops!"
Pūx nogaidījās visu pēcpusdienu, līdz ieradās Kristofers Robins, dungādams bezgaumīgu bezmelodisku dziesmiņu viens pat sev un tukši blenzdams gunī un glāstīdams cirvja ozolkoka spalu. Kad Kristofers Robins beidzot ieradās, pīkstot savā bērnišķīgajā uzspēlētajā balsī "Daffai, Pūx! Atver dur's!", Pūx to izdarīja un ikdienišķi melsdams par gaidāmo/esošo/bijušo laiku, devās pie trauku skapīša, paņēma cirvi. Kamēt Kristofers Robins piesēda, runādams par to, cik dumš ir Dumais Lācis Pūx un par to, cik viņam ir maz smadzeņu (kas beidzot totāli izbesīja pašu Pūxu), Pūx bija jau pacēlis augstu augstu (cik vien roķeles atļāva) cirvīti un laida to apakaļam lejā ar apmierinošu būkšķi uz Krostofera Robina ķirbja, sašķeldams to divos, profesionāli atstādams mazu cīpsliņu, kura saturēja attiecīgos gabalus kopā. Lēnām par stiklainām kļūstošās acis plašas kļuva sakarā ar to, ka Pūx, mīļais Pūx, spēja ko tādu veikt! Pūx bikiņ ķiķināja un noslaucīja mazliet siekalas no savām lūpām. Tiesa gan, ar drebošu roku. Tad Pūx, mierīgs, kā vienmēr, uzslaucīja asinis, nomazgāja cirīti un sāka urbt caurumu.
Sivnz brīnījās, kāpēc Pūx nepiekāpa pēc viņa tai rītā, lai mazliet iehavotu tējiņu un cepumiņus, un tā nu viņš nolēma apmeklēt draugu pats. Viņš apbrīnoja vakara sauli, asinssarkano, un klausījās dziedošajos putnos. Pūx blenza uz viņu, kamēt tas tuvojās aizvien tuvāk un tuvāk, un tad ierubīja urbjmašīnu.
Sivnzam nebija laika pat saprast, kas notiekās, - urbīc caurgāja viņa ķobi, apšļācot Pūxa jauko maigo oranžo ādu ar brīnišķīgu asins strūku. Viņš noslaucīja akal asinis, šoreiz no sevis, tās nolaizot, nolaizot un akal nolaizot. Tad viņš ievilka Sivnzu mājā un nolika uz galdiņa. Šļirce gulēja uz plauktiņa, un Pūx paņēma to, ķepām svīstot un drebot. Viņš piepildīja to pilnu ar kaut kādu balstu pulveri, kuru viņam iedeva dīvainais Zaķīc. No sākuma diezgan jocīgs efekts no šī pulverīša, un Pūx nodomāja, ka redzējis daudz incantas lietas, bet tad sajuta eiforisku spēka sajūtu. Tas padarīja viņu par visai nervozu, un Kristofers Robins un Sivns dabūja visu, ko pelnījuši. Neapšaubāmi. Kad nakts galugalā atnāca simtsprocentīgi, Pūx izvilka mēnesim par prieku tos ārā un apglabāja pagaidu izskata kapā.
"Adios, mīļie 'draugi'", Pūx noķiķināja, "Lielajā Mežā tagadiņās lietas mainīsies. Tagad es būšu dievs", viņš histēriski noņirdzās un devās apakaļ mājā.
Nākamajā dienā Tīģeris un Rū devās laimīgi uz Pūxa māju, lai redzētu, vai viņi zina, kur ir Kristofers Robins un Sivnz, kā nekā neviens nevaid jamos redzējis kopš vakardienas. Viņi bija stingrā pārliecībā, ka Pūx jau nu zinās, kā nekā kā jau ik dieniņas, vakar arīdzan viņš dzēra gan jau tēju ar Sivnzu un bija arī paredzēta spēlīte ar Pūxu arī Krostoferam Robinam.
Kad viņi sasniedza Pūxa māju, duris bija plaši atvērtas un neviena nebija, ko redzēt. Tīģeris un Rū pačolēja Pūxa mājelē un ievēroja lielu caumuru istabas vidū un zīmīte piesprausta - vs manises te meza jo pukis. "Tas ir jocīgi", noštukoja Tīģeris, "šai mežā nav neviena pūķa, tikai bubuļi. Ko tas dumais lācis sadomājis?"
Pat Tīģeris nebūtu spējīgs iedomāties, ko Pūx nodomājis darīt bija. Tai rītā Pūx pamodās ar šausmīgām galvassāpēm un drausmīgi puņķainu degunu. Viņš bija paņēmis par lielu to dozu un mazliet vēlāk izsadomāja ideju, kurai nestāvēja klāt nekas cic! Viņš devās ārā no mājas ar konteineru, marķētu ar dīvainu uzrakstu insekticīdi lieliem sarkaniem burtiem uzdrukātu. Viņš paņēma to konteineru un devās uz Īā mīļāko dzelkšņu krūmu. "Tas nāks tam depresīvajam ēzelim tikai par labu", smēja Pūx, "vienmēr blēdījās kārtīs, šmaukšanos nedrīkst veicināt.", Pūx pateica sev. Tad viņš paslēpās aiz koka, lai vērotu neko nenojautošo Īā, kuram bija lemts nobaroties līdz nāvei - bezmazvai romantiska taisnības uzvara, padomāja Pūx un iestūķēja gandrīz mirušo Īā tai pašā kapā, kur Kristoferu Robinu un Sivnzu. "Nevaig, nevaig mānīties, vai tad ne?" - auroja Pūx, kamēr Īā ačeles bolījās neizpratnē - "Tev ir paveicies, ka nesacirtu ar šitote cirīti tevi mazos gabaliņos un neizbaroju Tīģerim!", Pūx manjakāli paņirgājās, pirms pārvilka pār kapu zaļu lupatiņu.
Pūx neatgriezās mājās līdz pusdienām, jo bija mazliet apnarkojies visu rīta jundu. Tā kā, atgriežoties mājās, jamais bija šausmīgi sliktā fiziskajā un morālajā stāvoklī, un tas biškiņš, kas vēl pietrūka līdz histērijai bija Tīģerā un Rū ieraudzīšana, viņiem lēkājot augšā-lejā-augšā-lejā-... ap Pūxa mājeli, dziedot "lēkāt, lēkāt, jautri, jautri, jautri, jautri, jautri, brīnišķībais, brīnišķībi...". "Brīnišķībi?", nodomāja Pūx balsī, "Pie manas ķepas, vai tad šī smirdīgā stāsteļa autors nespēja izdomāt labākus vārdus dziesmiņai, un, ja padomā, varētu izlaist soundtracku kasetē un kompaktdiskā; daudz ļaužu vienkārši iefanotu konkrēti par to." Tas kaut kā sapriecēja Pūxa garīgo, bet atelpa bija īsa.
"Kas bija tas, ko tu teici?", apvaicājās Rū. "Dievs nekad nav mierā, uzdodams aizkustinošus jautājumus.", Pūx neganti padomāja, "Es nokārtošu lietas ar šo kverpli arīdzan. Vai šai mežā nav neviena intelekta, neskaitot mani?" Pūx apvaicājās izmisumā.
Pūx sajutās neizsakāmi laimīgs, kad Rū paziņoja, ka atcerējās, ka jādodās mājās pēcpusdienas snaudā laisties, un, ka arī Tīģeris bija tik laipns, lai paliktu Pūxa rīcībā. Pat vēl labāk - Tīģeris piedāvāja uzspēlēt Pūxkociņus; Pūxam uz lūpām parādījās kautrīgs smaidiņš, un maza idejiņa ieperinājās Pūxa hiperaktīvajā galviņā, tā kā Pūx piekrita - "Kas par iespēju", Pūx čukstus sevi uzmundrināja, un viņi abi devās uz tilta pusi.
Uz tilta, kad bezjēdzīgā Pūxkociņu spēlīte bija jau pašā karstumā, Pūx izsadomāja, ka viņš daudz labprātāk redzētu kārtējo kociņu Tīģera dibenā nekā krītot lejā uz ūdeni. Tīģeris bija noliecies pāri pa margām, veroties uz savu kociņu. Loģiski, ka viņš neievēroja Pūxa plato šausmīgo ņirdzienu, viņam tuvojoties un domājot iegrūst stulbo kaķi straumē - "Kaķi nīst ūdeni, tidlībums, viņš noslīks".
Atskanēja stulbs plīkšķis, kad Tīģeris ietesās ūdenī un sāka cīnīties pēc elpas, jo, redz, mans mazais draugs, viņš atradās zem ūdens, viņš rīstījās un cīnījās pēc elpas. Pūx turējās pie tilta margas un lēkāja augšā-lejā-aukšā-lejā-... pilnīgā ekstāzē un priekā, vērojot un priekā kliedzot "sarauj, sarauj, sarauj!" slīkstošajam Tīģerim nopakaļ. "Kāpēc?", izspļāva Tīģeris, lēnām vērsdamies mazliet iezilgans, jo bija pavēss. Tas noveda Pūxu līdz histēriskiem gārdzieniem - klāt visam vēl zils Tīģeris?? Cik absolūti muļķīgi. "Es tev patekšu kāpēc, ņuņņas gabal", auroja Pūx, "Tas tevi iemācīs neslēpties aiz durīm, pēc tam lecot ārā un biedējot ļautiņus". Bet Tīģeris vairs jau nedzirdēja Pūxa atbildi, kā nekā tas jau bija pa straumi attālinājies tāltālu. Miris. "Labs atbrīvošanās veids", smējās Pūx un pavērās pulkstenī, "Vēl ir laiks dabūt rokā to dirscaurumu Rū, pirms tas pamožās"
Pūx ierāpās Rū māmiņas vēdersomā, ievērodams Rū ausi rēgojamies no tās - "Tagad tu esi mans, mazais padauzni", Pūx nodomāja, smaidot, ievelkot šujamadatā izturīgu kokvilnas diegu. Viņš bija izteikti pateicīgs Sivnzam par šūšanas stundām, jo citādi viņš nevarētu tā gruntīgi sašūt mazuli Rū cieši un smuki, lai tas nevarētu izmukt un māmiņa nevarētu izglābt. Nu tad, ļoti lēni un uzmanīgi Pūx sāka iešūt Rū iekš Rū māmiņas kabatas un apspiežot stulbos idiotiskos smiekliņus. Kad darbiņš padarīts, Pūx devās apakaļ uz mājām, štukojot, kā Rū māmiņa uztvers Rū nāvi. Asarām acīs, cerēja Pūx, kad sāka klepot un juta nākam vēmienu.
Kad Pūx ieradās mājās, viņš pāris reizes bija izvēmies un bija izsalcis pēc vēl kāda maza pulverīša. Viņš ietrīsējās, kad paņēma adatu un ielaida sevī iekšā atlikušo devu. Drausmīgi daudz tur bija palicis, daži varētu sacīt, priekš mazā lācīša Pūxa. Patiesībā pārāk daudz priekš mazā lācīša Pūxa. Mazais lācītis Pūx nomira no pārāk lielas dozas, bet nomira ar smaidu sejā: viņš sapņoja, ka ir vienīgais rotaļlācis mežā, taisīts ar mīlestību, un sapņoja vēl arīdzan par to, kā pārsteidza Īā kāddien - bet tas jau ir citas dienas stāsts.

THE BEIGAS


II.daļa
(jeb " Pux dodas Lielos Bubuļus medīt" turpinājums)
by A. A. MILNE & LAPSA (Kuminjsh)

Pār Septiņjūdžu mežu lēni un svinīgi ausa saule. Iedziedājās putni un visos mazākajos krūmos atsāka rosību daudzie Trusīša radi un draugi.Pux samodās no sava paša krāciena un ar grūtībām atvēra pietūkušās acis.Vakardiena gan būs bijusi grūta. Bet varbūt tas bij aizvakar? Kas gan to zin…Visos kaulos mazajam lācītim bija smagums, bet kažociņš, šis oranžais brīnums, salipis un nošķiests ar kaut ko rūsganu. Pux brīdi pūlējās kaut ko atcerēties, bet galva bija tikpat tukša kā meduspods, kas mētājās kaktā. Prātā nezinkāpēc nāca tikai Kristofera Robina un Sivna nu ļoti izbrīnītās un dīvaini stiklainās acis, Iā ar kājām pret sauli un mežonīgi histēriskā jautrība, ko Pux bija pārdzīvojis vakar.
O, kur gan tas brīnišķais Trusīša pulverītis? Tas man varbūt palīdzētu noskaidrot galvu un izbeigtu trakās kaulu sāpes.Pux ar pūlēm izkāpa no kartona kastes, kas viņam kalpoja par gultu, kopš īsto gultu lācītis bija iemainījis pret Trusīša brīnumpulverīti. No cauruma istabas vidū, piesegta ar grīdsegu rēgojās Kristofera Robina tuklā un jau līķa plankumiem klātā kājele, bet Pux apgāja tai apkārt pat neizbrīnoties, jo viņu satrauca kas cits. Kaut kur Mežā bija Trusītis un Trusītim bija pulverītis, un šis pulverītis bija vienīgais glābiņš no smaguma, kas nāvīgi lauzīja lācīša locītavas un kaulus. Vienīgā problēma bija tā, ka mājās vairs nebija nekā, ko iemainīt pret dzīvinošo pulveri. Nekas, gan jau tas muļķais trusis iztiks, gan jau! Vienmēr viņš izliekas tik Viszinīgs un Darbīgs. Tā viņa nemitīgā Organizēšana: "Pux, aizej tur! Pux, atnes to! Pux, aiznes šo! Un tagad mēs darīsim šitā, un tagad mēs darīsim tā! " Un tā vienā baltā gabalā! Kretīns!!! Un tās viņa šaurās durvis! Un tik sakārto brilles uz sava stulbā, strupā deguna: "Kāds šeit par daudz ēd." Vajadzētu viņu iespundēt pašu kaut kur un tad paskatīties, kā tas gudrinieks justos! Ho-ho! Tā ir doma!
Saule neciešami žilbināja iekaisušās acis un Pux uzlika saulesbrilles - vienīgo, kas vēl bija palicis nenopārdots Trusītm. Tā nu Pux, pats ar sevi sarunādamies, devās uz Trusīša alu, kur katru dienu (ja vien Trusītis kaut ko atkal Neorganizēja) tika pārdots pulverītis visiem, kas vien to vēlējās un bija spējīgi nopirkt. Dīvainā kārtā alas apkārtne bija tukša, tikai zem krūmiem samesto asiņaino šļirču un ampulu lauskas spīguļoja saulē. Taču Puxu šādi sīkumi galīgi neinteresēja. Viņš sevi bija uzskrūvējis jau tik tālu, ka Trusītim ļoti paveicās, ka viņš netrāpījās lācīša ceļā. Taču drausmīgi nepaveicās kādam citam. Kad Pux jau 10 minūtes bija ar pakaļkājām spārdījis Trusīša alas apaļās durvis, tās pēkšņi atvērās, un uz sliekšņa stāvēja kāds no Trusīša daudzajiem Radiem un Draugiem. Nepaspējis neko pat iebilst, viņš tika piespiests pie sienas, un tā mīlīgais, jaukais purniņš ātri pieņēma zilganu nokrāsu un acis tā kā nedaudz izspiedās uz āru, it kā viņš būtu par kaut ko izbrīnījies. Pux mežonīgi kratīja un bļāva uz nelaimīgo radījumu, lai dod pulverīti, bet Trusīša radinieks jau vairs nespēja atbildēt ne uz vienu no Puxa jautājumiem. Pux lielā kaislē pēc pulverīša bija pārcenties un par ciešu sagrābis viņu aiz tievā, smalkā kakliņa.Kurš konkrēti Rads vai Draugs tas bija, to vēlāk tā arī nenoskaidroja, bet spriežot pēc mirstīgajām atliekām, nobeigtais tikpat labi varēja piederēt kā pie zaķu, tā bebru vai lielāku kukaiņu sugas. Kaut gan nē - kukaiņu sugas pārstāvim nezin vai būtu tik daudz asiņu, lai pārpludinātu gan alas grīdas, gan sienas, gan griestus.
Nometis kaktā elektrisko kombainu, ar kura palīdzību tika iznīcinātas pēdējās Trusīša drauga vai rada (ak, kāda gan atšķirība!) paliekas, Pux ņēmās metodiski pārmeklēt visu alu, lai atrastu glābjošo pulverīti. Taču Trusītis jau nu nekādā gadījumā nebija tāds muļķis, lai vērtīgo preci glabātu mājās. Tas Puxu nokaitināja vēl vairāk, ja vien tas būtu iespējams. Ejot projām, lācēns ar labi tēmētu kājas vēzienu paspēra kādu mazāk sasmalcinātu aknu gabalu, kas atsitās pret sienu un lēnām, atstājot aiz sevis asiņainu strīpu, aizslīdēja aiz lācīša bijušās gultas. Asins lāsēm pilot no jau tā pārlieku piemirkušā kažociņa, svaigo asiņu smaržas satracināts Pux ārdoties auroja:Bļāviens, un tas mērglis tā arī nepaspēja pateikt, kur tas nejēga Trusis blandās. Laikam es mazliet pārsteidzos ar to kombainu. Bet nekas, gan jau mēs viņu uziesim, un tad…Pux ar pakaļējo ķepu aizcirta Trusīša alas asinīm notrieptās duris, noaurojās: "I`ll be back!!!!" un devās tālāk plašajā Mežā.
Trusītis tikmēr sēdēja pie Puces tās mājā Simtgadīgā ozola zarā. Viņi mazliet iešmigoja kādu šņabīti un sprieda, ko tādu šonedēļ varētu Organizēt. Trusītis jau mazliet aizmiglotām actiņām skatījās uz Puci un teica:Vai zini, bet mēs taču esam tie gudrākie Mežā. Un mums vienīgajiem ir normālas smadzenes un nevis kaut kādas zāģu skaidas galvā. Bet tas idiots Pux… Vai zini, ko es tev pastāstīšu… Un Puce pieliecās tuvāk, mirkšķinot acis, kurās saprāts līdzinājās nullei (katram Mežā bija zināms, cik slikti Puce panes lielākus alkohola daudzumus). Bet viņi nenojauta, ka Pux nenovēršami tuvojas Lielajam Ozolam, atstājot aiz sevis asiņainu sliedi. Visi Trusīša Radi un Draugi, kas trāpījās lācīša ceļā, bēga neatskatīdamies, jo Pux izskatījās briesmīgi: izvalbītām stingām acīm, asinīm nolaistītu un saķepušu kažociņu, grīļodamies "lomkā" viņš streipuļoja uz priekšu, neapzināti vicinādams Trusīša mājā paķerto gaļas āmurīti. (Ko zālēdājs Trusītis varētu darīt ar gaļas āmurīti, bija galīgi nesaprotams.) Bez tam Pux baisā balsī ķērca: Kad viss Mežs ir pilns ar Trusīša Radiem un Draugiem, tas Sāk Krist Uz Nerviem!!!Trusītis, siekalas šķiezdams, stāstīja Pucei, kā viņam izdevies pieradināt muļķa Puxu pie narkotikām, Puce stulbi ķiķināja, bet bija pilnīgi skaidrs, ka šai ar tikpat lielu jēgu varētu stāstīt jeb ko - rīt viņa tāpat pamodīsies ar galvas sāpēm un neko neatcerēsies. Trusītis aprāva savu sakāmo pusvārdā, atmeta ar ķepu un , neatvadījies, atvēra Puces mājeles durvis, lai dotos projām. Diemžēl Trusītis bija piemirsis, ka Puce dzīvo Ozola trešajā žuburā. Ar skaļu brēcienu viņš novēlās no koka un uzkritis kaut kam mīkstam, paripoja zem tuvējā krūma. Trusītis nepaspēja atgūties no kritiena, kad viņa brilles sašķīda zem gaļas āmurīša sitiena, jo tas siltais un mīkstais, kam viņš uzkrita virsū bija Pux. Lācēns ņēmās rūpīgi izdauzīt sev virsū uzritušo zvēru ar gaļas āmurīti itin kā tā būtu truša gaļas karbonāde.Es tev rādīšu kā krist man virsū, es tev rādīšu kā gāzt mani gar zemi! Es tevi iemācīšu būt pieklājīgam - vispirms atļauju palūdz, tad vari gāzties uz galvas. Amigos tā nerīkojas!Kad Pux nomierinājās un beidza cilāt savu ērto ieroci, viņš ar izbrīnu konstatēja, ka viņa priekšā guļ asiņains rūpīgi izklapēts trusis, beigtāks par beigtu.Tā, viņš atkal man ir ieriebis, tas muļķais grauzējs. Kur tagad lai ņem pulverīti?! Kā es varēju tik stulbi iekrist? To visu būs noorganizējusi Puce - tikai tā varētu būt tik dumja, lai kaut ko tādu dabūtu gatavu. Nu, nekas, nekas, tūlīt mēs ar tevi, putniņ, parunāsim. Pux, murminādams zem deguna, lēnām rāpās Lielajā Ozolā. Viņam bija grūti to darīt - acu priekšā migla, ausīs dūc un ķepas ar katru brīdi smagākas un smagākas, taču lācēns neatlaidīgi turpināja rāpties, līdz Puces māja bija sasniegta. Trusīša neaiztaisītās durvis bija līdz kājai vaļā un no mājas iekšienes skanēja varena krākoņa. Puce saldi dusēja klubkrēslā apdzisušā kamīna priekšā ar vaļēju knābi, no kura skanēja ekskavatora rūkoņai līdzīga dārdoņa. Ieraugot šo skatu Puxa miglainajās acīs parādījās nebēdnīgs mirdzums un viņš zaglīgi paraudzījās apkārt. Uz galda pamesta vientulībā pēdējos saules staros mirdzēja pustukšs ļergas pudžiņš. Ooo, tas mani vēl varētu uzmundrināt!Pux ar drebošu ķepu sagrāba polšu un vienā malkā izsūca dzīvinošo šķidrumu. Ar ķepas virspusi noslaucījis uz zoda nopilējušās dzēriena lāses, viņš atkal aplaida mundru skatienu Puces mājoklim. Vai tiešām arī tās gudrinieces dzīvoklī nekā laba nebūs? Varbūt uzmodināt un apjautāties? Bet kā lai viņu samodina? Pasvārstījis rokā tukšo šņabja pudeli, Pux atrada to par diezgan labu instrumentu Puces atmodināšanas procedūrai. Rūpīgi notēmējis, lācēns ar vienu sitienu sadragāja pudžiņu pret Puces pakausi. Rokā palika tikai apdauzīts pudeles kakliņš, bet asins lāses nošļakstīja kamīna plauktiņu, tamborēto sedziņu un visas aizkustinošās mantiņas, kas uz tās atradās. Porcelāna sunim, piemēram, spilgti sārtie plankumi piešķīra savādi viltīgu izskatu. Pux aplūkoja samaņu zaudējušo Puci un ņēmās pārmeklēt istabu. Viņa pūles vainagojās panākumiem - mazajā virtuves skapītī atradās tukša kafijas kārba ar dažiem galīgi labiem "kāsīšiem". Pux steidzīgi aizkūpināja vienu un drudžaini ievilka dažus dūmus. Pasakains vieglums ielija viņa kaulos un miesā un izraisīja lācēnam dīvainu jautrību. Kritiski noskatījis guļošo Puci, viņš sāka skaļi domāt: Šī Puce gan ir viena varena gudriniece, bet vai viņai tiešām galvā ir smadzenes? Un cik gan lielas tās varētu būt tādai izplūkātai putna parodijai…Paņēmis pieliekamajā uz nagliņas uzkārto zāģīti, Pux lēnām tuvojās Pucei, kas pamazām it kā atguva samaņu. Taču ilgi priecāties par gaistošo dienu tā nedabūja - pieriktējis zāģīti Puces atvērtajam knābim tieši pa vidu Pux ar mērķtiecīgām kustībām sāka atdalīt viņas galvaskausa virsdaļu. Pēc īsa brītiņa Puces galva pārdalījās kā tāds pārgriezts arbūzs.Pux izķeksēja baltu smadzeņu masu, mazliet paspaidīja, rotaļājoties pamētāja no vienas ķepas otrā, tad, zaudējis interesi, aizsvieda pār plecu kaut kur kaktā. Phē, tā jau es domāju - sīka pļeckiņa vien bija! Un vēl lielījās, ka mākot rakstīt vārdu "otrdiena" ! Viena vienīga šmaukšanās būs bijusi. Paķēris atlikušos "kāsīšus" Pux norāpās no Ozola un izgāja krēslot sākušajā Mežā. Tumsa iedarbojās nomācoši uz viņa pārkairinātajām un asinīs izmirkušajām zāģu skaidu smadzenēm, un pēc tam, kad bija izpīpēts pēdējais "kāsītis", Puxam radās kāda spīdoša ideja. Vajadzētu sarīkot feijerverķi, bet nu tādu riktīgu!Pux, sagrābstījis sausus žagarus un pērnās kūlas kumšķus, aizsvilināja sīku ugunskuru, tad otru, tad vēl un vēl… Drīz viss Lielais Mežs bija liesmās. Pašā vidū dejoja mazais lācītis, līdz kāda degoša priede nogāza viņu gar zemi un Pux pazuda ugunī, saucot:ASTA LA VISTA, AMIGOS, ASTA LA VISTA!


THE BEIGAS!!!!




2000.gada maijs