gribu izpūrt un izdilt tā, lai pašai prieks.
un aiz muguras tad lūkotos tieši tev pretī spogulī, kā nebeidzams solījums- nekur nepazust. pēc kāda laiciņa tu neizturētu un tiktu pie citiem tādiem pašiem fantastiskiem un vēl fantastiskākiem cilvēkiem. tas līdzinātos kādai jaunai dzīvei, jaunam līmenim. un spoguļi tā pat neizzustu kā skatiens un tas vājprāts.