vēl par pokemoniem
Esmu nolēmis kļūt par ļauno onkuli. Blakus manam miteklim ir skola, tā, kurai Valdorfs vārdā. Tip brīvdomātāju, turīgu vecāku bērnu skola, kur ir "brīvā audzināšana". Sauksim to par Pokemonu kalvi. Nu vo, tā nu viņi tur mācās, (dļa čaiņikof - tagad nemācās, jo ir vasaras brīvlaiks) tusējas un kļūst par pilnvērtīgiem pokemoniem. Ja līdz ar septembri atkārtosies tas, kas notika pagājušajā mācību gadā būs jāpieņem mēri. Un notikās sekojošais - lai cik arī brīva audzināšana tādā skolā nebūtu, pīpēt laikam viņiem tur neļauj. Tā kā pīpēt ir stilīgi un strpbrīdī izskriet uzpīpēt vispār ir kruta, mazie pretekļi ir apsēduši manas mājas iekšpagalmu, lai remdētu savas slāpes pēc nikotīna. Tā nu man tipinot uz darbu, parasti bija jālavierē starp mazu ņīkuļu pulciņiem, kuri pagalmā atspiedušies pret automašīnām skaļi spriedelē par stilīgām lietām. Un vienu rītu, izvelkos laukā un redzu, ka viena tāda pokemonīte ir slaiki atsēdusies uz mana auto kapota un ap viņu stāv vēl pieci tādi. Nopīkstinu signalizāciju. Skuķels lēnā garā, ar neapmierinātu sejas izteiksmi nosvempjas no kapota, pārējie negribīgi atkāpjas, lai es varētu iekāpt mašīnā. Sejās bija īgnums par iztraucēto sarunu. Nebij pat domas par atvainošanos. Mazie izlaistie mērgļi, pieraduši, ka viss viņiem ir, a par to nekā nav. Sen jau sapņoju redzēt tādu pokemonu iedzītu mikrorajona spēļu aparātu zālē, starp divdesmit urlīgiem vovām. Tad viss varonīgais spriedelējums par debilajiem senčiem un slipknot krutumu izčākstēs kā nebijis. Nu vo, šārīta iespaidos, žultij vāroties sāku kaldināt ieriebšanas plānus "jaunajai, skaistajai, izlaistajai un krutajai paaudzei". Varu derēt, ka uz manu uzbļāvienu, lai vācas nahuj no pagalma, šie nereaģēs, tāpēc visus pīpmaņus vajadzētu nofotogrāfēt un bildes aizsūtīt uz skolas e-pastu. Nekādi dižie mēsli jau nebūs, bet ja ticam reptiljai, kurai pīpēšanas sakarā ir nelieli sūdi, tad ar to pietiek.

Tā, tagad strādāju pie nākamās padlas izfunktierēšanas.